Tikko intereses pēc paskatījos pirmo ierakstu šajā blogā čever un tas sākās ar vārdiem "Tā neko, bļeģ", ko es tagad, pēc diviem gadiem varu attiecināt arī uz pašreizējo stāvokli. Jaunā gada apņemšanos un vecā gada konspektu nebūs, bet varu pateikt tikai to, ka manas "rakstnieka spējas" ir gājušas mazumā, jo pirmā pusotra gada ieraksti (visi tie, kuri tagad ir paslēpti no citu acīm) ir daudz interesantāki par pašreizējiem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka dzīve man ir nedaudz labāka - materiālās vajadzības ir apmierinātas (man ir abas ģitāras, kārtīgas klavieres, gudrtelefons, drēbes un etalons), Justīne arī jau gandrīz gadu, atzīmes arī apmēram priecē un tā tālāk.
Rīt piedalos angļu valodas olimpiādē un, ja godīgi, esmu diezgan nobijies, jo būs tikai runāšana. Valsts eksī pirms pusotra gada nevarēju dabūt no mutes ārā vairāk par vienkāršiem paplašinātiem teikumiem, turklāt, cik noprotu, runāšanas kārtība arī tāda, kas viegli jauc galvu. Zem spiediena grūti runāt, nemaz nerunājot par stresu, kurš ir sevišķi izteikts, tāpēc ka es ļoti ļoti gribu sasniegt kaut kādus rezultātus. :c
Esmu joprojām diezgan slims, tāpēc uztraucos par dzimšanas dienu. Līdz ballītei gan jau būs labāk, bet trešdien, kad gribu ar Niklāvu pēdējo reizi iedzert, varētu būt skumji.
Ak, mārtiņ, saņemies.
Bilde pieder Anetei Bauerei (es ceru, ka nekļūdos vārdā) un tas pa labi ir mans bfff
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.