12 oktobris 2011

Visa diena

Man ir šausmīgi iedomāties viņa klasesbiedru un vecāku emocijas. Rīta notikums ļoti iedragāja skolas drošā burbuļa izjūtu, tagad divejādas emocijas. Jo, par spīti visam, jūtu arī vēl lielāku siltumu pret skolasbiedriem. Tas, protams, pēc kāda brītiņa. Pēc pirmajām stundām, kad starpbrīdī skolēni runājās kā parasti, nedaudz gribējās arī kliegt, lai viņi visi paklusē, jo stāvu zemāk raud miruša bērna vecāki. Dusmas pārgāja pēc tam, kad uzzināju, kā viņa klasesbiedrs atteicās iziet no telpas lai nomierinātos, jo gribēja palikt ar klasi.
Man nav ne jausmas, kā izskatījās desmitklasnieks, kura dēļ es tagad raudu, bet viņš šodien ir radījis traģēdiju skolai, ģimenei un arī man.



5 komentāri:

  1. Es savas emocijas varētu raksturot ļoti līdzīgi, nu, par tiem skolēniem, kuri starpbrīžos pļāpāja un smējās, it kā nekas nebūtu noticis. Vispār šķita tik ļoti dīvaini, ka zvani noteiktajos laikos turpina skanēt un darbs rit ierasto gaitu...

    AtbildētDzēst
  2. žēl, protams, bet jocīgi, man šķiet, ka visi pārāk daudz uztraucas - kāpēc tik ļoti pārdzīvot aizgājuša svešinieka nāvi? skumsim tad, kad zaudēsim tos, kas mums pašiem tuvi, citādi jau jāskumst visu laiku, cilvēki mirst ik brīdi. arīdzan noskaidroju, kas tas bija par čali, atceros viņu, starpbrīžos gāja pīpēt. ar visu savu astmu.

    bet par nevajadzīgu pļāpāšanu un nevajadzīgiem smiekliem starpbrīdī gan piekrītu. gaidu klusuma brīdi rīt.

    AtbildētDzēst
  3. Es nevēlos uzspiest pats sev pozitīvas domas, ka es taču viņu nepazinu un tamlīdzīgi. Ja bēdīgi, tad kaut kāds iemesls taču ir.

    AtbildētDzēst
  4. uzspiest neko nevajag, bet, ja tomēr izdodas domāt par kaut ko priecīgāku, necenties šo atcerēties, labāk no tā nevienam nekļūs. lai saldi sapņi!

    AtbildētDzēst

Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.