Es ļoti atvainojos.

Vēlos atgādināt, ka jebkura šīs dienasgrāmatas ieraksta lasīšana ir brīvprātīga. Man tikko atrakstīja, ka es, lūk, visus aizvainoju ar šeit rakstīto, turklāt esmu mīkstmiesis, pussy un kibersūdzambimbelīte, tas nu gan ir skaisti. Viņš atzina, ka viņam ir liela mute, pirms tam, ar drukas kļūdu katrā otrajā teikumā, stāstīja par to, kāpēc mana lielā mute mani padara par sliktāku cilvēku.

Ļoti sen lasīju, ka vingrinājums jaunajiem rakstniekiem ir vienu un to pašu stāstu pārrakstīt vairākas reizes, izmantojot citus vārdus un teikumus - saglabāt mērķi, mainīt formu. Piemēram, tikko man nācās ar citiem vārdiem skaipā stāstīt vēlreiz, kāpēc es kādu uzskatu par pēdējo lohu, lai gan to es apspriedu jau pirms pusotras nedēļas īsa stāsta apjoma ierakstā.

Lai nu kā, tas, cerams, ir beidzies, un es esmu uzvarējis. Man regulāri kāds aizrāda, ka tā "uzvarēšana", kuru mēdzu minēt sakarā ar citiem cilvēkiem, ir nevajadzīga vai, šodien teica, idiotiska. Visiem tiem vēlos atbildēt, ka nezinu, kā jūs dzīvojat, bet pēc attiecībām, kuras pārtrūkst un es esmu priecīgs par pārtrūkšanas faktu, es tiešām esmu ieguvējs jeb uzvarējis kaut ko, tātad - uzvarētājs. Protams, uzvarētāji var būt abās pusēs, arī zaudētāji var būt abās pusēs. 


Zaudētājs es, piemēram, ļoti izteikti jutos sešpadsmit gados, kad meiča, ar kuru izšķīros, acīmredzami bija pārliecināta, ka man bija lauzta sirds un lepojās ar to. Mani tik ļoti kaitināja apziņa, ka viņa bija tik pašapmierināti lepna par sevi, ka tās nevar nenosaukt par negatīvām, turklāt tas ir arī pēdējais iespaids, kas man par viņu palika.* Ja tā nav zaudēšana, tad vārdam vispār nav nozīmes, tāpat kā vārdam "uzvara". Un nav tā, ka es spiežu visiem izmantot tos vārdus, tas ir tas, kā es aprakstu savas izjūtas, jo tas ir tas, kam vārdi ir paredzēti.

*Nav, protams, vienīgais vai nesenākais gadījums ar zaudēšanu, bet, spriežot pēc kaut kādiem nerakstītiem likumiem, kurus es nezinot laikam pārkāpu, par citiem cilvēkiem tu nedrīkst runāt, ja vien tu neesi Mārtiņš Zariņš.

Aiziet.