Atvadu pasākumā sanāca nejauši runāt vairākas stundas ar mazām pauzēm, pārsvarā monologos. Turklāt pēdējo nomoda stundu es runāju pilnīgi automātiski - kamēr acis bija ciet un es runāju par kaut kādu mūziku vai tamlīdzīgi, tikmēr es ļoti cītīgi domāju par to, kā es gribu gulēt un tūlīt atlūzīšu. Tajā brīdī arī pieleca - tā mana doma par gulēšanu nav tā pati doma, kas plūst ārā no manis verbāli. Es vainošu maģiskos cepumus, kurus es ēdu pēc viskija.
Ir trūkumi runāšanai. Ja man gadās šādas pēdējās nedēļas sesijas ar cilvēkiem, ir grūti ar katru runāt par kaut ko citu. Es vismaz četriem dažādiem cilvēkiem esmu izstāstījis par Tallinas dzīvokļa joku* gandrīz identiskā formātā. Es vismaz trīs cilvēkiem izstāstīju otrās rindkopas aprakstīto multinodarbi. Ja es dzirdētu šāda tipa stāstus no kāda cita vairāk par vienu reizi, man kristos viedoklis par tā cilvēka runāto vispār.
Vēl trūkums ir tāds, ka es neatšķiru ieinteresētu klausītāju no garlaikota klausītāja, abi klusē, it sevišķi tie, kas nav emocionāli ļoti tuvi.
Šodien, risinot sarunu par sarunu, atcerējos vienu no jaukākajiem komplimentiem, ko man izteica šovasar. Tas bija jauks kompliments, jo es pat nebiju iedomājies, ka mani par tādu lietu varētu kāds paslavēt, un es piekritu slavētājam. Uzslava bija par manu monologa risināšanu. Par to, kā attīstot savu ideju, es bieži nedaudz novirzos no stāsta, lai izskaidrotu svarīgus sīkumus, bet vienmēr atgriežos pie nobeiguma oriģinālajam stāstam, apkopojot visus minētos skaidrojumus.
Šim ierakstam nav morāles. Kā parasti, uznāca kauns par nerakstīšanu.
*Atradu dzīvokli Tallinas centrā ar malkas plīti un iztēlojos, kā skaldītu malku savam roltonam, ja īrētu to vietu. Tikai es to iepriekšējo teikumu parasti pasniedzu ar visādām krāšņām emocijām un shit, lai izskatītos asprātīgāks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.