Viena no teorijām

Daudzi mācību priekšmetu skolotāji cenšas parādīt, ka tieši viņu "pārstāvētā" zinātne ir vajadzīgāka par pārējām. Gan jau, ka tas izriet no tā, ka vajadzīgas arī ir visas, tiesa, pārspīlēt nekad nav labi, kā es šodien paziņoju sarunas biedrēm, saņemot nulli reakcijas. Par to gan nedaudz tālāk ierakstā.

Vēstures mācību grāmatas un pirmās vēstures nodarbības bieži vien iekļauj apcerējumu par vēstures zināšanas nozīmi, kas var palīdzēt novērst jau pieļautas kļūdas* - ekonomiskas krīzes, karus, diktatūras un tā tālāk. Bet plika vēsture jau arī neder, jo ir tieši tā pati notikumu pārbagātība, kas izraisīja problēmas jau toreiz. Pirms es pats sev sajaucu galvu, ko pēc pretīgas dienas viegli izdarīt, pārstāšu šo domu, līdz tā pati no sevis definēsies kādā iedvesmas brīdī.

Vispār pārdomas par manu vēsturi, jeb, kā es nokļuvu šeit. Dzīvoklis Tallinas nomalē, viens pats, par tēva naudu, kas jau nedaudz pārtērēta, trīs atvadu dāvanas, kuras paņēmu līdzi - no mammas, Justīnes un Terēzes. Bet vientulība citāda, nekā sagaidīju.

Man gribas patikt cilvēkiem, vienmēr tā ir bijis, cik es sevi atceros. Bērnībā meloju lai patiktu citiem, bet tas jau laikam nav nekas īpašs. Skolā runāju, smējos, centos izcelties ar smieklīgajiem jociņiem un tā tālāk, ja vajadzēja jebkādu brīvprātīgo, lecu augšā. Kopš pārlasīju Bredberija "451", sāk nedaudz likties, ka tai formai, ko tad piekopu, nebija ne vainas, drīzāk saturam. Lasījis es biju pārāk daudz, matemātika vēl bija viegla, un tā nu sagadījās, ka uz visu varēju kaut ko atbildēt vai piebilst. Tas laikam cilvēkiem nepatika.** Cilvēki iepatīkas viens otram, ja var parunāties un saprasties. Droši teikšu, ka klasesbiedri nesaprata, ko es stāstīju kopumā, jo bija stulbāki. Tā bija 1.-3. klase, lielībai nav pamata, un tas ir mans pierādījums, ka iepriekšējais teikums nav lielība.

Tātad, sākās ceturtā klase, kad es jau nu vairs nejutos komfortabli ar klasi. Vispār, arī mūzikas skolu bijis sācis bastot. Tas viss iedomātās gudrības (nu, salīdzinoši..), emocionalitātes un izskata dēļ. Sāku klausīties metālu un pseidometālu, ieskaidroju sev, ka esmu nesaprastais ģēnijs un tā tālāk, un pazaudēju kontaktu ar gandrīz visiem cilvēkiem, kas mani jau pirms tā perioda nebija nedaudz pazinuši. Bļeģ, es taču nebiju nenormāls, tikai nesapratu, ka intereses un vērtības var atšķirties. Man pazuda gadi, kurus citi izmantoja, lai mācītos dibināt cilvēciskas attiecības, jo negribēju vairs runāt ar tiem pussvešajiem klasesbiedriem, kurus turklāt (savas savdabības pēc) turēju zemāk par sevi. 

Jebkāda izaugsme no tā stāvokļa ir neapzināta. Man nav ne jausmas, kas man jādara, lai tagad iepatiktos cilvēkam ar runāšanu vien. Pārsvarā minu, kā izturēties sarunas laikā, ne vienmēr sanāk.*** It kā izstrādāju izturēšanās modeli, kas pārsvarā ir dažādās formās izteikta nepatika pret kaut ko. Arī lielākā daļa humora, joku, komēdiju (utmldz.), kas man patīk vai ko piekopju, parāda kaut kādas problēmas, kas, galu galā, ir man svarīgas.

Bet, vai man kāds tic, ka es to daru cerībā, ka pasaule būs labāka, to es nezinu. Nav tā, ka pirmo reizi to minu, bet es gribu dzīvot vieglāk un labāk, un apzinos, ka to varu tikai tad, ja citiem arī būs vieglāk un labāk. Te man var iebilst, ka "visi taču tā saka, bet kad dabū daudz naudas, tad gan pohuj un tad visi mantkārīgi" ej dirst, man nav pēdējos gados trūkuši dārgi gadžeti, drēbes, instrumenti, saldumi vai kabatas nauda, un es, kamēr ir, esmu dalījies ar to visu (šovasar vien divus dārgākos instrumentus neko neprasot aizdevu).

Šodien sapratu, ka man vajag draugus, kurus izvēlos pats, steidzami. Nespēju panest, ka, lai aizpildītu neērto klusumu, es runāju. Neapzināti, turklāt. Zināms, ka neērts klusums nenāk par labu attiecībām, tāpēc vāros par huiņu, neuzminu pareizo tematu vai ieņemamo viedokli un atkal nepatīku cilvēkiem. Ja vēl esmu noguris, man vajag uz tualeti, es gribu ēst un man ir iesmērēts pārdārgs sūdīgs alkohols, tad man zūd ticība sev.

Nokavēju autobusu, sēdēju pieturā un domāju: bet man taču ar tiem cilvēkiem, par kuriem satraucos, vispār ir bijušu tik daudz sliktu situāciju. Šodien vien sēdēju un ar nedaudz ļaunu prieku, ja ne skaļi, tad galvā, apgāzu visu, ko man teica. Cik tagad liekas, tas pats diskusijas princips - vienalga, kurā pusē, ka tikai galā patiesība. Vai tā ir otra vai mana vaina, nezinu.

Šovakar nepietrūkst konkrētu cilvēku, tikai tā gaisā planējošā ideja par sarunām, kuru laikā varu nedomāt visādas riebeklības, bet gan normāli izdzīvot laiku ar citiem.

Piemājas puslielveikalā (ķipa "Elvi") izeju cauri labirintam, lai pie kases nopirktu cigaretes. Paņemu no plauktiņa un nolieku kasierei priekšā. Viņa tikai blenž uz mani. Raustītā balsī, neapzināti jaucot četras valodas, pajautāju, vai viņai vajag manu pasi, uz ko nesaņemu nekādu reakciju. Pasi izvelku un tad viņa norāda uz maniem salātiem un lociņiem, kas rēgojas no auduma maisiem. Kaut kā uzminējusi, ka krieviski saprotu labāk, nekā igauniski, viņa man sāk klāstīt, ka vajadzēs apsargam pie izejas rādīt čekus (nevajadzēja, un man nebija čeka), kamēr es,  pilnīgi apjucis, stostījos atpakaļ, ka pirku citā veikalā, lai gan absolūti neko nepareizu vai nelikumīgu nebiju izdarījis. Pizģets, dzīve, es nemāku ne sazināties, ne samierināties ar saziņas neveiksmi. 

*Rakstot šo teikumu, mani "klusie" kaimiņi skaļi klausās "Con Te Partiro", bet es jau deviņos kautrējos skaļi strinkšķināt ģitāru.

**Bet, kā jau virsrakstā minēts..

***Te var mēģināt iekļaut bioloģiju, saistībā ar sugas iekšējo simbiozi, bet man slinkums par to domāt.

P.S. Ieraksts ar 850+ vārdiem ir kārtējais rekords.