wat

Iedvesma ģitāras spēlēšanai man ir nepastāvīgāka par [vēlāk ielikšu šeit kādu nahuj spilgtu salīdzinājumu]. Vakar, vai šorīt, es nezinu, kā skaitīt, līdz rītausmai varēju spēlēt un neko neierakstīt, tagad pie pilnas apziņas, sēžot stundu un cenšoties kaut ko radīt, sanāk apmēram trešdaļa idejas no dziesmas sākuma.

Es tikko pārtraucu visu savu domu gājienu, cenšoties izdomāt, kā lai atsaucas uz to vienu brīdi, kad spēlēju ģitāru. Vakar? Šorīt? Vakar no rīta? Vakarnakt? Es pat uzzīmēju grafiku, lai apkopotu domas.

Laikam jau sanāk, ka vakar. Jo, ja balstās uz oficiālajiem noteikumiem, tad tagad ir trešdiena un tā spēlēšana saullēkta laikā bija otrdienas saullēkta laikā. Bet, ja balstās uz parasti ievērotajiem noteikumiem, ka "diena beidzas tad, kad aizeju gulēt", tad es spēlēju pirmdienā un tagad ir otrdiena. Laikam. Bet gulējis es esmu, kā var noprast pēc bildītes, nedaudz, tāpēc neesmu pārliecināts, cik ļoti kas skaitās. Mana nakts, ja vispār man tāda bija, ilga trīs stundas un sākās pusstundu pēc saullēkta.

Starp citu, televīzijas programmās tie krāni ir vēl vairāk palaidušies pēc manis. Pirmās pārraides mēdz būt ierakstītas piecos no rīta, bet pēdējās - četros nākamajā dienā. Tie ir pimpji ar ausīm, kas izdomāja tik glupi līst citu dienās. Nevar taču skatītāju miega režīmu paredzēt.

Ā, es redzēju The Dark Knight Rises, un bija tieši tik lieliski, cik es biju cerējis. Tad es iedzēru labāko kafiju pilsētā, runāju par grāmatām un filmām, un muļķībām, tad es aizgāju uz nabu un tad es aizgāju mājās, kur atklāju, ka gādīgā ģimene man ir atstājusi rumu. Tas nekas, ka tas ir "Rimi" rums, jo ir arī spraits un laimi. Un tā pazuda visa diena.