Varbūt nedaudz vairāk atzīmējams notikums ir tas, ka esmu ieguvis jaunu identitāti: Martinš Vilnitis, jo igauņu migrācijas dienestam bija tikai viena mīkstinājuma zīme un viņiem ļoti gribējās izmantot to pašu. Laikam tāpēc, ka viņi stundu (vai nedaudz vairāk) centās nesekmīgi uzrakstīt manu vārdu pareizi, nevar taču pēc tam padoties pavisam un uzrakstīt pavisam bez garumzīmēm. Tiesa, Latvijā manu jauno ID karti varētu neņemt vērā nopietni, jo Martinš Vilnitis tiešām izskatās absolūti retarded.
Šodien pirmo reizi man bija praktiska nodarbība: kontrolēt kameras, skaņu celiņus, video un diriģēt to visu. Kauns atzīt, bet ņemties ar kamerām bija man visgrūtāk, un es laikam vienīgais tāds biju, citiem problēmas bija saprast, kā darbojas video pults vai kā jāvada process. Bet, protams, tā sajūta, strādājot praktisku darbu, ir patīkama. Lai gan teoriju nav iebildumu mācīties, kamēr es spaidu podziņas, man nāk tie paši kredītpunkti kas jums, klausoties citus cilvēkus, haha.
Vakarā iešu vēlreiz meklēt garšīgu alu bāros, turpinot cerēt, ka Līva atvedīs kādu pudeli no Rīgas svētdien. Vēl sāku atkal apsvērt kaut kādu darbu, pat ja daudz nenopelnīšu, vismaz būšu aizņemts un netērēsies tik daudz naudas. Paspēju jau ieraudzīt kaut kādu klientu-apkalpošanu-pa-telefonu-angliski reklāmu, tādā darbā varētu arī man atļaut grafiku pašam nedaudz pakontrolēt.
Lēnām sāk risināties sarunas par grupas veidošanu vai vismaz saspēlēšanu ar dažiem igauņiem, tas ir patīkami. Pagūšu pēc dažām stundām arī iztaujāt vienu latvieti, kas ņēmās kaut kad ar vokāliem un klavierēm, un džeziem, un tamlīdzīgi, varbūt varēšu viņu kaut kā, hehe, izmantot. Un laikam arī tautastērpu dabūšu par godu dziesmu svētkiem, tā gan nav bijis.
Igauņi ir smuki diezgan, varbūt nepiepildījās mans stereotips par īsajām blondajām meičām, bet daudz to pushipsteru, kas tomēr izskatās ļoti pieklājīgi un tā, nav tik daudz to "piedrāzt sistēmu" fabrikā saplēsto un deldēto džinsu. Krievu valodu dzirdu pietiekami daudz, bet paši igauņi gan smieklīgi tajā runā, to pat es dzirdu. Apmēram tā kā "krievi" amerikāņu filmās - nemāk mīkstināt burtus un tā tālāk. Ā, un tiešām daudz igauņu māk pateikt "saldējums", tas laikam ļoti vajadzīgs vārds viņiem. Vēl viena meiča zināja Prāta Vētru un Instrumentus, bet nezināja savus "Ewert and the Two Dragons".
Angļu valodas nodarbības tagad bez lielas vainas apziņas noguļu, lai neizceltos. Izcelšanās parasti ir ļoti ātra atbildes nosaukšana, lai mēs beidzot varam turpināt stundu ar kaut ko citu, bet mani cēlie mērķi paglābt visus no garlaicības pat man pašam izskatās pēc izrādīšanās, kur nu vēl jaukajai kanādiešu tantiņai vai klasesbiedriem, kuriem es taču centos iepatikties.
Lai paņemtu pauzi no rakstīšanas, nedaudz palasījos savas sūtītās un saņemtās vēstules draugiem.lv, bet ne jau pēdējās, tās, kuras pirms pieciem gadiem sūtīju un rakstīju. Pizģets, nekad vairs. Tiešām nesaprotu, kā es paspēju pa pieciem gadiem tikt tik tālu, cik esmu tagad. Pilnīgi gribas ātrāk meklēt to bāru, lai aizskalotu sliktās atmiņas par to, cik stulbs biju un cik stulbi rakstīju.
Šai sevis šaustīšanai smadzenes strādā, bet, kad vajag atcerēties klasesbiedru sejas vai kur nu vēl vārdus, zinu kādus desmit un pārējos minu. Ja redzu uz ielas kādu, kas varētu iet manā klasē, cenšos skatīties acīs un nedaudz nedaudz savilkt smaidu, ja pazīst, tad pasveicina un viss kārtība, ja nē, tad novēršas. Un kāds nabaga tallinietis tad manu seju savelk kopā ar stalkera seju. Ups.
Es taču "biju kopā" ar tādu Lindu Seili, hahaha. Četrpadsmit gadu mīlestība tā neko. Izrādās, ka ar savu toreiz neglīto zīmēšanu viņa bija tikusi RDMV, tā neko. Es neatceros, kāds bija tas glaunais vārdu salikums, kā viņa sauca to, ka sašvīkāja lapu un izkrāsoja katru otro laukumu melnu (jeb tas, ko cilvēki dara kladēs, kad ir garlaicīgi), tehniskā grafika, vai grafiskā tehnika vai kaut kas uz to pusi varbūt, bet tas man baigi palicis prātā. Vēl man atmiņā palicis, kā man viņa, protams, apnika, un kā es viņu pametu ar sms, jo, ej dirst, man bija 14. Un tad nākamajā dienā viņa zvanīja manai māsīcai, kurai es biju blakus, un stundu raudāja klausulē. Varētu padomāt, ka būtu kāds nomiris, nevis kaut kāds čalis, kuru viņa pazīst 40 dienas, vairs negrib ar viņu bučoties vai rakstīt desmitiem vēstuļu dienā. Tas tiešām ir pizģets, laikam mana pirmā sliktā pieredze ar meiteni, kas nemāk nerunāt. Nākamās trīs oficiālās slimoja ar to pašu, bet tas gan bija divus gadus vēlāk.
Tāpēc cerēšu uz mazrunīgajiem igauņiem, tā gan.
Vispār, ideja rakstīt par supersenām un nenopietnām bijušajām man radās tikai tāpēc, ka gribēju savā apaļajā ierakstu jubilejā pārsniegt 1000 vārdu skaitu, ne tāpēc, ka tas būtu baigi interesanti.
Joprojām gaidu ciemos, sauļuki, man brīvas ceturtdienas un nogales, un gandrīz piektdienas.
Šodien pirmo reizi man bija praktiska nodarbība: kontrolēt kameras, skaņu celiņus, video un diriģēt to visu. Kauns atzīt, bet ņemties ar kamerām bija man visgrūtāk, un es laikam vienīgais tāds biju, citiem problēmas bija saprast, kā darbojas video pults vai kā jāvada process. Bet, protams, tā sajūta, strādājot praktisku darbu, ir patīkama. Lai gan teoriju nav iebildumu mācīties, kamēr es spaidu podziņas, man nāk tie paši kredītpunkti kas jums, klausoties citus cilvēkus, haha.
Vakarā iešu vēlreiz meklēt garšīgu alu bāros, turpinot cerēt, ka Līva atvedīs kādu pudeli no Rīgas svētdien. Vēl sāku atkal apsvērt kaut kādu darbu, pat ja daudz nenopelnīšu, vismaz būšu aizņemts un netērēsies tik daudz naudas. Paspēju jau ieraudzīt kaut kādu klientu-apkalpošanu-pa-telefonu-angliski reklāmu, tādā darbā varētu arī man atļaut grafiku pašam nedaudz pakontrolēt.
Lēnām sāk risināties sarunas par grupas veidošanu vai vismaz saspēlēšanu ar dažiem igauņiem, tas ir patīkami. Pagūšu pēc dažām stundām arī iztaujāt vienu latvieti, kas ņēmās kaut kad ar vokāliem un klavierēm, un džeziem, un tamlīdzīgi, varbūt varēšu viņu kaut kā, hehe, izmantot. Un laikam arī tautastērpu dabūšu par godu dziesmu svētkiem, tā gan nav bijis.
Igauņi ir smuki diezgan, varbūt nepiepildījās mans stereotips par īsajām blondajām meičām, bet daudz to pushipsteru, kas tomēr izskatās ļoti pieklājīgi un tā, nav tik daudz to "piedrāzt sistēmu" fabrikā saplēsto un deldēto džinsu. Krievu valodu dzirdu pietiekami daudz, bet paši igauņi gan smieklīgi tajā runā, to pat es dzirdu. Apmēram tā kā "krievi" amerikāņu filmās - nemāk mīkstināt burtus un tā tālāk. Ā, un tiešām daudz igauņu māk pateikt "saldējums", tas laikam ļoti vajadzīgs vārds viņiem. Vēl viena meiča zināja Prāta Vētru un Instrumentus, bet nezināja savus "Ewert and the Two Dragons".
Angļu valodas nodarbības tagad bez lielas vainas apziņas noguļu, lai neizceltos. Izcelšanās parasti ir ļoti ātra atbildes nosaukšana, lai mēs beidzot varam turpināt stundu ar kaut ko citu, bet mani cēlie mērķi paglābt visus no garlaicības pat man pašam izskatās pēc izrādīšanās, kur nu vēl jaukajai kanādiešu tantiņai vai klasesbiedriem, kuriem es taču centos iepatikties.
Lai paņemtu pauzi no rakstīšanas, nedaudz palasījos savas sūtītās un saņemtās vēstules draugiem.lv, bet ne jau pēdējās, tās, kuras pirms pieciem gadiem sūtīju un rakstīju. Pizģets, nekad vairs. Tiešām nesaprotu, kā es paspēju pa pieciem gadiem tikt tik tālu, cik esmu tagad. Pilnīgi gribas ātrāk meklēt to bāru, lai aizskalotu sliktās atmiņas par to, cik stulbs biju un cik stulbi rakstīju.
Šai sevis šaustīšanai smadzenes strādā, bet, kad vajag atcerēties klasesbiedru sejas vai kur nu vēl vārdus, zinu kādus desmit un pārējos minu. Ja redzu uz ielas kādu, kas varētu iet manā klasē, cenšos skatīties acīs un nedaudz nedaudz savilkt smaidu, ja pazīst, tad pasveicina un viss kārtība, ja nē, tad novēršas. Un kāds nabaga tallinietis tad manu seju savelk kopā ar stalkera seju. Ups.
Es taču "biju kopā" ar tādu Lindu Seili, hahaha. Četrpadsmit gadu mīlestība tā neko. Izrādās, ka ar savu toreiz neglīto zīmēšanu viņa bija tikusi RDMV, tā neko. Es neatceros, kāds bija tas glaunais vārdu salikums, kā viņa sauca to, ka sašvīkāja lapu un izkrāsoja katru otro laukumu melnu (jeb tas, ko cilvēki dara kladēs, kad ir garlaicīgi), tehniskā grafika, vai grafiskā tehnika vai kaut kas uz to pusi varbūt, bet tas man baigi palicis prātā. Vēl man atmiņā palicis, kā man viņa, protams, apnika, un kā es viņu pametu ar sms, jo, ej dirst, man bija 14. Un tad nākamajā dienā viņa zvanīja manai māsīcai, kurai es biju blakus, un stundu raudāja klausulē. Varētu padomāt, ka būtu kāds nomiris, nevis kaut kāds čalis, kuru viņa pazīst 40 dienas, vairs negrib ar viņu bučoties vai rakstīt desmitiem vēstuļu dienā. Tas tiešām ir pizģets, laikam mana pirmā sliktā pieredze ar meiteni, kas nemāk nerunāt. Nākamās trīs oficiālās slimoja ar to pašu, bet tas gan bija divus gadus vēlāk.
Tāpēc cerēšu uz mazrunīgajiem igauņiem, tā gan.
Vispār, ideja rakstīt par supersenām un nenopietnām bijušajām man radās tikai tāpēc, ka gribēju savā apaļajā ierakstu jubilejā pārsniegt 1000 vārdu skaitu, ne tāpēc, ka tas būtu baigi interesanti.
Joprojām gaidu ciemos, sauļuki, man brīvas ceturtdienas un nogales, un gandrīz piektdienas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.