Ābolu vīns ir sliktāks par upeņu

Gaidu sestdienu, kad man būs atvests alus no dzimtenes. Vēl es gaidu 28. septembri, kad varēšu nopirkt šeit Valmiermuižu (ceru, ka tautiešiem studiju trimdā dos atlaides, haha).

Man tagad ir vietējais bankas konts un piereģistrētas nodarbības universitātē. Drīz drīz pāriešu uz vietējo telefona numuru, ceru, ka iemainīšu angļu valodas pret igauņu valodu un visādi citādi, bļeģ, es taču šeit būšu trīs gadus, un vēl nezinu, kā tas būs. It kā jau ātri pieradu, man ir mana foršā istaba ar miljons zirnekļiem, apkārt jauks rajons, lekcijas, kas ir interesantākas par 9gag, bet nu kaut kā liekas zaudēta puse pasaules, tas ir, cilvēki. Pārsteigums, protams, nulle.

Šodien sēžu aiz smukajām meičām. Zinu, ka vismaz viena no viņām pīpē tinamo tabaku, tāpēc atļāvos pajautāt, kur var nopirkt piederumus Tallinā. Daiļava pagriežas un sāk stāstīt, kur ir kiosks, kuru es izrādās jau fucking zināju, bet negribēju būt neērtais pingvīns un pārtraukt viņu ar "oh yes, stop talking now", tāpēc atļāvu pabeigt detalizētās instrukcijas. Tad atlikušās piecas minūtes sevi bāru savā galvā, lai beidzu sadomāties visu ko tikai tāpēc, ka viņa man gribēja izpalīdzēt. Brīdī, kad pārliecināju sevi, ka nebūs, nē, mājienu nebija, esi jauks klasesbiedrs, ierunājās tas lohs manī: "Mārtiņ, ja tu padosies, tad tu nekad sev neatradīsi draudzeni."

Un tā nu es turpinu dalīties miljons daļās, bļeģ. Tikmēr dziesmu sarakstā ielec Dohertijs ar Fuck Forever, un tas, protams, nozīmē jau atkal uzplēstu melanholisko atmiņu. Arī teksts "pēkšņi" izrādās vairāk pazīstams, nekā agrāk, it sevišķi par saišu saraušanu un asprātīgajām nejaucībām. 

Man laikam tomēr nevajadzēja likt tos zīmējumus pie sienas.

Goda vārds, tikko centos vairākas reizes uzrakstīt teikumu, līdz sapratu, ka pats nezinu, ko gribu pateikt. Bet, pārsteigums, man joprojām bēdas, kuras nav atrisinājušās automātiski ar aizbraukšanu. 

Vakar nositu, man liekas, trīs zirnekļus, pirms tam apmēram divus dienā. Šodien neviens mani negaidīja ne uz dušas aizkariem, ne virtuvē, ne uz zobu birstes, ne rāpoja pa gultu, bet man uznāk panika katru reizi, kad nedaudz ieniezas kāja vai mati nedaudz pieskaras kaklam. Jūtos kā Rons, super. Diezgan savādi, ka tik milzīgus kustoņus, kuri pirms tam bija nelielas armijas apmēros, vairs neredzu nekur. Varbūt viņi gatavo pēdējo karagājienu, kā prusaki "Knauķī". 

Starp citu, informāciju par grāmatu piegādāju tikai tāpēc, lai varētu izrādīties, ka es esmu lasījis intelektuālu franču romānu, nevis tāpēc, lai kāds ņemtu to vērā kā ieteikumu. Tā grāmata ir traģēdiju virkne, kas turklāt ir uzrakstīta tik aizkustinoši, ka jāraud katrā otrajā nodaļā tikpat ļoti, cik tad, kad Dobijs nomira. Līdzīgi, "Don't watch Skins, you'll get feelings and die."

Bilde no aprīļa, kad man bija smieklīgi joki:

Šodien atradu šo asprātību gūglē, meklējot savu vārdu. Brīnišķīgi, vai ne?