Man ir bail pazust. Šobrīd rakstu pirmo bloga ierakstu angliski. Un kaut kā pārņem sajūta, ka tā ir saistību saraušana ar Latviju, jo angliskie ieraksti, protams, nebūs ar to pašu mērķauditoriju.
Jūtos kā aita, tas stereotipiskais radījums, kurš ļaujas absurdi spēcīgas sistēmas kontrolei. Dzīvojot vienam, man paliek arvien grūtāk saņemties kaut ko vispār darīt. Un dzert arī sanāk laikam par biežu. Šodien sapratu, ka nav palicis vieglāk sadzīvot bez pāra. Atceros, kā man norādīja vairāki - iemācies dzīvot viens, gan jau atradīsi meiteni. Noslēgties un nevienam neko nestāstīt nav palīdzējis nevienu brīdi - ja turu informāciju pie sevis, tad vājuma brīdī (dzērumā, piemēram), izsprāgst ārā ar vēl sliktākām sekām. Pie dirsas nopietnās attiecības, pietiktu ar labāko draugu. Sazināties ar Latviju vairs nešķiet kā opcija. Igaunija vēl jāiekaro.
Es nepārlasīšu iepriekšējo rindkopu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.