Uz ielas ar kājām joprojām kaut kas nepareizi. It kā uz priekšu kustos, bet gandrīz nejūtu. Tā, it kā būtu no trausla un viegla materiāla. Gribējās nedaudz skriet, ko ar svaigi aizdegtu cigareti būtu grūti darīt, turklāt arī bez dūmiem plaušas neturētu līdzi ekstremitāšu iegribām.
Kad tiku mājās, pat prātā nenāca strādāt, mācīties vai atkārtot kora dziesmas. No ģitāras plūda ārā nevaldāmi akordi, un neko vairāk arī nevajadzēja. Ik pa laikam ar piespiešanos sāku apzināti spēlēt kaut ko citu, jo arī trīs dažādas notis uz riņķi man sagādāja prieku, bet pēc trokšņa nopratu, ka mājās atnācis dzīvokļa biedrs (paskaties, ko viņš taisa!), kas varētu sākt izplatīt baumas, ka neko vairāk par Em Am Em C G es neprotu.
(Vispār savādi ar viņu. Vienu reizi viņš, galīgi dzēris, pienāk pie manas divoktāvu klaviatūras un sāk dragāt kaut kādu akadēmisku gabalu. Citu reizi viņš, vairāk nekā parasti dzēris, grib ar mani spēlēt šahu pustrijos, un uzvar, jo es esmu idiots un stulbi zaudēju zirgu.)
Visas ķermeņa un prāta dīvainības uznāca uzreiz pēc tām intensīvajām stundām, kas tika pavadītas pēdējā grāmatas trešdaļā. Lasīju Stīvena Kinga Rage, un, kā pēdējā laikā man trāpās, atkal dilemma, vai just līdzi kādam, kurš nogalina? Vasarā man ieteica Dexter, kurā galvenais varonis nogalina slepkavas (izņemot pāris gadījumus), tad Doctor Who, kurš, protams, cēlāku mērķu dēļ ir iznīcinājis veselas sugas, un tas viss ir licis domāt, bet šī grāmata mani atstāja ar "bļeģ, ko?", jo varoņa darbības ir bezjēdzīgas un psihopātiskas. Un beigās, joprojām nezinu kā, Kings maģiski pagrieza visu citā gaismā - ne pa 180°, bet drīzāk 90°.
Un tad ir laiks iet mājās, lai gan manas smadzenes joprojām nespēj atgūties no šoka, tāpēc aizmirst, kā kontrolēt kājas. Un grāmata nevilka uz asarām, bet uzkurināja kaut ko starp izmisumu un eiforiju, un es tiešām nezināju kā justies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.