Par jokiem un jokdariem

Sabiedrībā ir cilvēki, kas ir pilnīgi pārliecināti par savu nepārspējamo humora izjūtu, vienlaikus skaļi protestējot, ka, lūk, viņš gan aizgāja par tālu. Tas taču nav smieklīgi, tas aizvaino vienu vai otru grupu, bērniem nevar šādus jokus.

Un daļa no tiem cilvēkiem mēdz, miedzot ar aci, čukstēt par to, kā viņiem patīk melnais humors.

Lūk, piemērs:

Hahahah. Vai šis jau ir bijis 9gag? Ja nav, tad būs, 100% pirmās lapas materiāls. Joki par šādu tēmu un ar šādu uzbūvi eksistē kvalitatīvākā izpildījumā pēdējos trīs gadus vismaz. Man grūti saprast, vai tiešām tai publikai ir 50 dienu atmiņa, vai tomēr katru gadu pienāk klāt jauni miljoni internetam.

Interneta joku evolūcija ir tāda pati, kā šajā ainā.

Un tad, protams, neskaitāmās bildītes ar tām pagājušā gadsimta kartītēm, kur iedomīgas kuces izdomājušas "asprātīgus" aizvainojumus citām iedomīgām kucēm.

Es neatceros, ko gribēju pateikt, bet, turpinot par tām kartītēm: 1) tu nekad to nevienam dzīvē nepateiksi nestostoties, un 2) ja tas ir tas, kā tu risini savas sarunas un problēmas, tad tu esi vismaz tikpat stulbs, cik sarunas biedrs.

Šī gan man patīk: