Skaisti, patīkami un vajadzīgi

Šodien korī, iedziedāšanās laikā, diriģents aizrādīja meitenei no soprāniem, ka viņa ņem par vēlu elpas, un parādīja, kurā brīdī tas jādara. Starp citu, tā ir tā piecpadsmitgadīgā meitene, kas varbūt figurēja nedaudz kora nometnes aprakstos.

Jebkurā gadījumā, es skatījos uz viņu atlikušo iedziedāšanās laiku, un viņas ieelpas bija pareizas.

Man tas likās dienas svarīgākais fakts, jo reti kad var redzēt tik uzkrītošu piemēru, ka kāds korī saprot, kas jādara. Tikmēr mani dārgie biedri no vīru kora runā un runā un runā, un tad sūdzas, ka "kāpēc mums ir nodalīti mēģinājumi no meitenēm" un tad viņi nejēdz dziedāt, un tad vēl tā sieviete, kas izreklamēja to sūdīgo rakstu visiem koristiem, vah.

Jūsu uzmanībai, haiku #2

Skaļi līst lietus.

Pirmā rinda ir meli.

Nav par ko dzejot.

Ārā tiešām nelīst; šeit ir pārsteidzoši patīkams laiks. Naktīs gan auksti, jo nav saulītes un nav mākoņu, bet, visādi citādi, nevar sūdzēties. Man šovakar iedvesma.

Haiku #3

Trepēs ir kaķis.

Viņš draudzējas ar mani.

Jāsāk pirkt zivis.

Vispār es neplānoju pirkt zivis, jo es nezinu, kādas zivis drīkst dot kaķiem, turklāt es viņu nesatieku katru dienu un nezinu, vai viņš kādam iedzīvotājam pieder vai ir pagalma kaķis, tāpēc arī nevaru nobāzt kaut kur, kur sētnieks var redzēt, bet līdzi staipīt zivi būtu savādi. (Barot svešus kaķus nav savādi.)

Bet "kaķu našķi" ir četras zilbes, tāpēc nevaru atļauties izmantot to dzejā, kuru definē zilbju skaits.