Latvija ir forša, bet pēc vairākiem gadiem, kad es kā naivs ideālists visiem stāstu, kā strādāšu un dzīvošu dzimtenē, es jūtos pelnījis vairāk par to, ka es tur aizbraucu un ir aukstāks par Tallinu, kas ir, bļeģ, 400 kilometrus uz ziemeļiem. Un tad es izkāpju no Ryanair lidmašīnas un snieg?
Vai kāds atceras to sajūsmu?
Es nē. Un par ziemu sūdzas visi apkārtējie, bet es esmu diezgan pārliecināts, ka šobrīd nebūtu slims, ja aukstums būtu beidzies nedēļu iepriekš.
Neiesaku meklēt to rakstu lai lasītu 30 komentārus, jo es tikko izlasīju un pārdomāju, un labi vien ir, ka ziema ir tik ilga, jo vismaz dažiem lohiem kasjauns.lv komentāros ir slikta pašsajūta.
***
Es biju Skotijā, un redzēju apbrīnojami maz.
Vienu brīdi E ieminējās, ka būtu interesanti, kā es par to uzrakstīšu blogā, bet es nevaru un negribu par to rakstīt blogā.
Viena lieta, kas palika nemainīga arī pēc LSD bija cilvēku stulbuma nepanešana. Augstu esot es nevaru lielīties ar prāta spējām, tāpat kā pēc alkohola, bet trešdien es biju gatavs sarakstīt romānu par to, cik muļķīgs ir cilvēks, kas uzstādīja sētu ap savu mazo zāles pleķīti tajā vidusšķiras nomalē. Nepārspīlējot, laukuma vidū, kādi 20 kvadrātmetri ar iedzeltenu zāli, kuriem pa vidu iesprausta zīme "NO BALL GAMES", bet apkārt tik augsts metāla režģis, ka pat divmetrīgais Mārtiņš nevar redzēt zaļumu pāri restēm.
Un tas man likās vissvarīgākais.
Un es esmu dzirdējis tik daudz aprakstu par narkotikām, bet dažreiz tā izklausās pēc tikpat tukšas lielīšanās kā sapņu stāstīšana.
Mēs nedzīvojam romantisku drāmu. Parīze ir tikai pilsēta, narkotikas mēdz sabojāt dzīvi, atmiņa mēdz pievilt, eksperimenti mēdz tikt pārprasti, cilvēki mainās, un man liekas, ka es esmu nedaudz piepists, bet es zinu, ka tā pa lielam ir mana vaina, un es nedaudz nezinu, kā laboties, bet, pohuj, redzēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.