Es atradu jaunu Kur Ir Mans Prāts kaveru.
Kā lai apraksta savu vientulību, lai nebūtu čīkstēšana?
Šobrīd dzeru vakardienas ballītes kolu, pīpēju savas draņķīgās cigaretes un nestrādāju, jo esmu noguris pēc velna. Arī gulēt iet nevaru, jo aizmirsu ātrāk mazgāties veļu un tagad stunda tāpat jāpavada augšā. Sajūta, ka visiem paspēju apnikt. Sāku rakstīt dziesmu, gandrīz pieklājīgi vārdi sanāca, bet melodija var iet dirst un akordi var iet dirst, un mani pirksti var iet dirst.
Atgādinājums, ka šī dziesma eksistē.
Bļeģ, jāuztaisa saraksts ar dziesmām, kuras es cenšos visiem reklamēt, jo ir superīgas, bet nevienam citam nepatīk un tad es sēžu mājās un man dauzās sirds, un es nezinu, ko darīt, jo ir jāizrunā lietas, bet nevienu citu tas nerausta. Un tad visi brīnās, ka es eju uz kristiešu kafejnīcu katru dienu, kur visi ir laipni un mani aplido un neuzkrītoši cenšas izglābt. Varbūt vienu dienu pats skraidīšu apkārt ar maniakālu smaidu un prasīšu visiem, vai nav neviens redzējis manu bībeli.
Brīžos, kad izraujos no tukšuma, mēdzu ieliet sevi nepareizajā cilvēkā, tikai izmisuma dēļ. Un tad ir stulbi visiem un neērti visiem. Tikmēr man ir fantāzija par aizbēgšanu uz Viļņu un meičas apprecēšanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.