Reiz Tallinā.

Pareizs laiks: 04.02, datums: 2013. gada 19. maijs, atrašanās vieta: kilometrs no Lietuvas-Latvijas robežas.

Datora baterija ir diezgan skumīga, tāpēc man ir, maksimums, divas stundas, lai uzrakstītu šo garadarbu.

Nav daudzi likumi un noteikumi, kurus es pārkāpju, bet viens no tiem ir nostāja par sapņu aprakstiem. Šoreiz iemesls dalīties ir nedaudz svarīgāks par citām reizēm, jo es neizliekos, ka tikko nosapņoju ideālu metaforu, kuras laikā staigāju pa māju smēķēdams un runādams ar dzejniekiem, vai citu huiņu.

Pēdējās naktis man ir uzkrītoši nepatīkami sapņi. Tas viens, kuru atceros, bija naktī uz sestdienu. Pamostos savā gultā no trokšņiem, kas nav nekas neparasts, pieeju pie atvērtā loga un redzu avāriju. Iela, uz kuras es dzīvoju, ir ļoti plaša un mēdz būt ar aktīvu satiksmi, un tagad jaunas un jaunas mašīnas pieplūst klāt avārijai, turpina triekties visās pārējās, atsizdamās pret manas mājas sienu un čupodamās uz ietvēm. Apkārt guļ cilvēku bari, dažiem norautas galvas un kājas; tikmēr citi cilvēki, pa vidu ienākošām mašīnām, kaujas un turpina nogalināt.

Un tad es pamodos savā gultā no trokšņiem, kas nav nekas neparasts, piegāju pie atvērtā loga un redzu pilnīgi neko. Avārija un vardarbība nosapņota, bet kaut kas vairs nav tā, kā agrāk. Tallinas tēls ar katru pēdējo nakti man lēnām brūk, bez jebkāda man zināma iemesla. Varbūt tie ir tūristu bari, varbūt tie ir vietējo draņķu bari - alkoholiķi uz ielām nekad nav bijuši patīkami -, bet varbūt tas ir kas dziļi personiskāks, piemēram, visas palaistās izdevības šajā pilsētā, tajā skaitā skola.

Šobrīd tā pusnopietni apsveru pārbēgt uz citu fakultāti un sākt bakalauru no gala, un tad tiešām ar žurnālismu. Problēmu būtu miljons, bet motivācija par priekšmetu tiešām tiešām ir lielāka. Uz BFM es atnācu tikai un vienīgi tāpēc, ka nezināju, ko darīt un kur darīt, galvenais - neko man pārāk sarežģītu, puslīdz interesantu, ārzemēs, kur man ir reāla iespēja tikt. Man nebija ne jausmas, ko šeit dara - ķipa kaut kas par filmām? Kaut kas par fotografēšanu? Apstākļi sakrita ne pa jokam, un nav tā ka ieberzos, bet nu daudzas lietas ir nepanesamas.

Pēc gandrīz pilna mācību gada Tallinā, es varu izteikt vairākas pillnīgi nopietnas atziņas.

1. Es neesmu gatavs mainīt valsti nākamajā semestrī, galvenokārt cilvēku dēļ. Bija nepieciešams ilgs laiks, līdz es atradu cilvēkus, ar kuriem runāt, un kuros ir vērts ieguldīt attiecību enerģiju. Protams, es daudzos esmu tagad līdz galam ieķēries, un katru gadu to visu sākt no sākuma ir nedaudz par traku. Man nekas vēl nav pabeigts šeit.

2. Mūzikas ietekme un vajadzība ir neiedomājami augusi. Tiesa, izpildījums pieaudzis tikai akustiskajai ģitārai un balsij (un, dabiski, kahonam), bet vismaz uz ģitāras regulāri top dziesmas, arī vakaros, kad iedvesmas nav nemaz.*

3. Man ir nopietnas psiholoģiskas problēmas ar uzmanību un motivāciju, un, lai gan vienīgais, kas to var risināt esmu es pats, lielu daļu vainas saskatu audzināšanā. Kā jau stāstīju Artai pirms 28 stundām, man būtu bail sapist savas atvases, un es jūtos savā ziņā brāķēts. Pilnīgi par spīti tam, ka visiem ir kaut kādas problēmas, es nedomāju, ka tas problēmu sadalījums ir normāls.

Es ļoti novirzos no temata šobrīd, tā gan. Vispār es gribēju aprakstīt tās psiholoģiskās problēmas.

Uzskatu, ka ir pienācis laiks rakstīt personvārdus šajā vietnē, ar selektīvu cenzūru.

Gaidītās lietas:

1. Kora nometne, jo varēs dzert, dziedāt, spēlēt klavieres, klusām lamāt visus apkārtējos, dzert kafijas litrus, izlikties par īstu mūziķi un tad vēl pēdējais slepenais iemesls, kas, protams, ir visinteresantākais.

2. Gulta Rīgā. Datumu nezinu.

3. Kāzas jūlija beigās. Nekad neesmu bijis kāzās, un manas pirmās būs Beļģijā. Brigē. "Tas ir kā sasodītā pasakā!" "Vai tu redzēji gulbjus?" Un visi pārējie jociņi.

150 kilometri no Viļņas. 04.50

Gribētu teikt, ka gaidu arī Dziesmu svētkus, bet reāli negaidu gan. Masas spēks man vairs nenozīmē tik daudz, un es labprātāk paklausos, kā 40 cilvēki to izdzied fantastiski, nevis būt starp tūkstošiem, no kuriem labi dzied tikai saujiņa.

Mēs iebraucam Viļņā neilgi pirms astoņiem, pirmais momets, kas jāfilmē, ir jau pusdesmitos. Es neesmu iepazinies ar kameru, par laimi atradu, kur nomainīt jūtību, diafragmu un apgaismojuma uzstādījumus, bet absolūti nevaru garantēt, ka bilde būs atbilstoša skaņas kvalitātei vai režisora stāsta kvalitātei.

Mans piektienas sākums bija draņķīgs, bet kopš vakara man bija iespēja satikt trīs cilvēkus, kurus man vajadzēja satikt. Un katra no tām reizēm man uzlaboja garastāvokli. Cilvēki ir jauki, cilvēki ir nejauki.

Novēlu jums visiem guļvietas bez krācoša lietuvieša blakus.

[Šis ieraksts publicēts jau esot Viļņā. Pievienotais attēls uzņemts otrdien, Igaunijas nacionālās televīzijas studijā.]