Vakardienas kora mēģinājums ilga 3,5 stundas. Pēc tik gariem mēģinājumiem jāiedzer, ko es, saprotams, izdarīju ar uzviju.
"Saprotams" nevis tāpēc, ka esmu alkoholiķis, jo es neesmu, bet tāpēc ka bija pieejama nefiltrēta Valmiermuiža par pusotru naudiņu. Vēl tur dzirksteļoja jestras meičas un jestri puiši, un tur bija tā smukā meitene, kura bija smuka arī Prāta Vētras koncertā, bet uz kori nenāk, kāpēc tā?
Pēc trejdeviņiem dalīts ar septiņi alus kausiem mani pierunāja doties ielīgot arī Tartu. Tad aiznesu svešu bērnu uz melnu minibusiņu un streipuļoju vispārējā māju virzienā. Vakariņās man bija tikai speķa pīrādziņš un šokolāde, tāpēc alus plosījās pa smadzenēm un asinsvadiem kā viesulis. Vienā brīdī šis dievu dotais šķidrums atrada apakšējās ārdurvis un, simtdivdesmitpiecu metru attālumā no mājām, es sapratu, ka man noteikti vajag atliet, ja ne tagad, tad pēc 19 sekundēm.
Sākas panika, jo koki, ko laistīt, ir, bet tuvojas mašīna. "Gan jau ka taksometrs," mierinoši teica rokas, jau sniedzoties pēc rāvējslēdzēja. Bet tad es, varonīgi sasprindzinot pēdējos neskartos neironus, paziņoju kājām, ka turpināšu neuzkrītošo ceļu mājup, jo mašīna varētu būt arī policija.
Tā bija policija.
Un tas bija pierādījums manām pravietiskajām spējām. Nākamā vīzija bija šāda: "Ja tu tieši tagad neurinēsi, tu ņemsi un uzsprāgsi." Un tad nu es beidzot aplaimoju tuvāko liepu.
Joks, es nezinu, vai tā bija liepa. Vakar tas bija mans personīgais pisuārs, mans zelta klozets un mans 42.
Un tad es aizmirsu, ka man jādzer ūdens, un tagad man ir pohas, un tagad man ir jāiet strādāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.