Man šodien rozā zeķes, bet tas nekas

Nometnes pirmajā vakarā sāku lēnām dzert un spēlēt klavieres, lai izvairītos no kopīgajām aktivitātēm. Ieskrien iekšā piedzērusies korabiedrene (38), sāk lamāties tā, ka man paliktu kauns, saplēš šampanieša glāzi pret klavierēm un sāk ļoti aktīvi tukšot manu (precīzi aprēķināto) vīnu. Izrādās, ka kora valdes sēde tik labi neritēja, meičas gandrīz sakāvās par kaut kādām idejām, tāpēc sākās drāmas ar valdes pamešanu, un tā tālāk.

Ātri nozūdu pīpētavā, turpinu dzert, un mani palūdz uz otro stāvu, lai varu vēl kādu saraudināt uz divām dienām, ko ar lielu prieku izdaru.

Nākamās dienas mēģinājumā divi čaļi viens otram totāli uzprasījās uz kautiņu, kamēr nabaga diriģente blakus nervozi smējās un es lēnām nomiru. Piedāvājos pāriet uz tenoru, jo baritoni skanēja vislabāk un skaļāk, kamēr tenors tikai viens. Izrādās, ka es biju tas, kurš vilka to baritonu uz priekšu - aj, cik labi ap sirdi palika (nē). Galu galā, skanēja pat gandrīz pieņemami. Un vispār, skanēja labi tikai tāpēc, ka bija 16 Somijas latvieši, t.sk., smukas meitenes (arī gan jau ap 30 gadus vecas, bet es nezinu, smukas).

Atbraucu mājās, nogulēju 14 stundas, cigarešu nebija, nebija jēgas celties no gultas.