Nedarbi

Dažreiz sajūta, ka tie igauņi, kuriem strādāju, spēja izmantot tehnoloģijas šķiet maģiska. Pasaku, ka pārtulkošu logo parakstu latviski, viņi novaibstās un pasaka, ka arī angliski ir ļoti labi, lai es necenšos. Tik un tā to izdaru, jo man ir garlaicīgi, izskatās pilnīgi ok. Viņi pārsteigti skatās kādas trīs sekundes, es bažīgi pajautāju, vai uzlikt tomēr anglisko variantu. "No, no, this looks very nice."

Turklāt man šķiet, ka viņiem martā būs līdz šim labākā prezentācija. Nebūs drukas kļūdu, bildes labāk sakārtotas, logotipi nemētāsies no vienas malas uz otru, nemainīs arī krāsu un izmēru. Viena slaida informācija būs vienā slaidā un nebūs tādas huiņas...

...kā pārdalīts teikums pa slaidiem, izmantojot daudzpunktes.

Un nesāksim slaidu ar "un".

Varbūt sanāks izvairīties no 100x100 izšķirtspējas attēliem, ja ļoti paveiksies. Tas gan nav līdz galam atkarīgs no manis, jo, lai gan daži studijas fotogrāfi ir bijuši uzdevuma augstumos, puse bilžu ir 52KB.
Un kāpēc lai pieauguši cilvēki profesionālās prezentācijās izmantotu ko šādu: J? Bļeģ, es visu blogger teksta ievades rīku sapisu, iekopējot to smaidiņu.

Rīt nometne, kurā masveidā nebūs cilvēku. Pa pusgadu diezgan ļoti prioritātes mainījušās. Ceru, ka mēģinājumi būs paciešami, cilvēki nebūs pidari, man neliks spēlēt to spēli, kurā pēc iespējas ātrāk jānosauc vārdi, un principā liks mierā. Visus pēdējos mēģinājumus es biju domājis, ka tas taču mans pienākums dziedāt šajā korī, viņiem mani vajag un tā tālāk, bet pēc šīs sezonas es tur vienkārši vairs nebūšu, jo kāda jēga tā ņemties saujiņai cilvēku, ja pārējie piepulcējas uz dzerstiņiem un dziesmu svētkiem?