Sūdi vagā

Vasarā pārdevu kompānijas produktus apmēram €20.000 vērtībā, bet, lai to izdarītu, man vajadzēja rakstīt A4 formāta vēstuli arhitektei, kurā pārliecināju viņu par materiālu izturību, augsto kvalitāti un foršo dizainu. Un arī to, ka garantija kokmateriālam bija 20 gadi. Tas tika nodots tālāk pasūtītājam, kurš piekāpās un izmantoja mūsu produktus, nevis piecas reizes lētākus variantus.

Šorīt saņēmu epastu un zvanu par to, ka koks ir pagalam. Man no bildēm izskatās, ka tumšā koka krāsa ir vienkārši notecējusi nost, lai gan tam nevajadzētu būt iespējamam. Es vēl neesmu runājis ar priekšnieci, bet man ir nenormāli liels personisks kauns par to, ka mēs esam pārdevuši huiņu. Protams, ja atklāsies, ka to krāsu var labot ar smilšpapīru un eļļu, vai ja priekšniece pateiks, ka varēs nomainīt to koku, viss būs kārtībā, bet, ja ne, es no kauna ielīdīšu zemē un tad iešu prom no darba, jo man visu dienu trīc kājas no sirdsapziņas pārmetumiem. Vai tiešām es būšu tas cilvēks, kurš pārdod draņķīgas lietas ar smuku uzlīmi virsū?

--

Citas ziņas. Man bija otrais randiņš ar igauņu meiču un esmu aizdomīgi laimīgs par to. Ā, un viņa smuki dzied un spēlē taustiņus, un pat ja mēs neapprecēsimies, mēs varbūt varēsim kādreiz paspēlēt kopā. Un viņai ir gali Tallinas džeza vidusskolā (noprotu, ka domenes ekvivalents). Tie, protams, ir mazie džezisti, bet varbūt varbūt varbūt es varētu nocopēt arī kādu grupu, kurā kaut ko strinkšķināt vai dauzīt.

Runājot par mūziku, man piedāvā spēlēt svētdien pasākumā. Latviešu pasākumā Tallinā, kur pārsvarā būs manis pamestie kora biedri. Varētu spēlēt Kaupera "Neatgriešanos", vai varbūt "Cry Me A River", un tad visi mani ienīstu.