Un tagad neaizmirst

Tātad. Piektdiena.

Ceļos deviņos, paniski fotošopēju reklāmas maketu, izfiltrēju caur Pētera padomiem, nosūtu kam vajag. Ieeju dušā, apēdu pankūku kalnu un eju gulēt.

Kaut kur īsi pirms sešiem sapņoju par to, ka man visi pārmet, ka kavēju tikšanos centrā. Pamostos no sarūgtinātām čata ziņām telefonā, ka kavēju tikšanos centrā. Pilnīgi sirreālā apziņā sāku rakstīt pilnīgas muļķības. Sazvanos ar cilvēkiem, paēdu, skrienu uz centru. DM bārā ierodos pilnīgi aizmidzis, sāku dzert.

Turpinu dzert DM ar Diānu un Rūtu, tālāk uz frančiem ar Ralfu, Pauli, Agati, tad visi uz Jezīti, franči, Jezītis, franči, tad mūs nekur vairs neielaida un noslēdzu vakaru Greenwood, kur čalis, kura identitāti varu tikai minēt, mani acīmredzot ļoti labi pazina. Galda futbols, mājas.

Neesmu gulējis vairāk par ļoti skaistu pusstundu, kad jau jāceļas. Nav laika dušai (tā man liekas), laižos uz centru. Centrā notusēju pusstundu (tātad, dušas laiku), gaidot Justīni. Apciemoju vecmāmiņu, pabildēju Justīni pilsētā, braucam pie tēva ēst. Neesmu pat ieskrējies ar ēdienu, kad jālec taksī uz centru. Aizeju uz koncerta norises vietu, vēl nekā nav, apciemoju māsīcu CoffeeInn. Eju atpakaļ uz koncertu, pa ceļam mani aptur izskatīgs jauns vīrietis zaļā uniformā. Varētu būt AirBaltic stjuarts, vai varbūt neparasti glauns BalticMiles taksometra vadītājs.

"Klau, piedod, man te ir divas biļetes uz Jauno Rīgas Teātri, pats netieku, varbūt tu gribi aiziet? Par brīvu atdošu, žēl, ka iet postā."

Neatradu nevienu, kas ietu ar mani, aizskrēju viens. Tātad, nemazgājies, negulējis, dzēris un narkojies divas dienas, un vēl nedaudz saskrējies. Zobu pasta uz džempera. Mugursoma. Bet es vismaz nebiju tie divi lohi, kuriem zvanīja telefons, tā gudrā tante, kas uz Viļa Daudziņa retoriskajiem jautājumiem atbildēja skaļi, vai labais aizmugurējais stūris, kas risināja drāmu pirmās desmit minūtes.

Palika emocionāli par daudz, klausoties (vēlreiz) par karu, aizgāju pēc pirmā cēliena.

Es vēl esmu dzīvs.