Epifāniju rezonanse un neintuitīvās izvēles

Vispār jau es meloju nepārtraukti. Par diezgan daudzām lietām esmu pārāk atklāts, bet varbūt tas tikai tāpēc, lai cilvēki domātu, ka es nemāku melot vai kaut kā tā. Un melot nemaz nav tik grūti, problēma ir pēc tam izmainīt sevi, lai atbilstu meliem. Pretējā gadījumā jāmelo atkal. Klau, bet reāli sen neviens mani nav pieķēris melos. Kādu reizi nedēļā es sevi pieķeru, ka cenšos melot pats sev. Piemēram, cenšoties pārliecināt pašam sevi par neesošām emocijām, vai ka man noteikti ir taisnība, lai ko arī man aizrādītu.

Aj, cik drūma tēma.

Nogalē braukšu uz Tallinu. Šodien ēdu ar tēvu, kurš man pateica, ka man reāli vajadzētu braukt uz to Īriju. Darbā sēdēju 12 stundas mīnus pusdienas. Man ir spēks spēlēt tikai klavieres pēdējo nedēļu. Jau trešo reizi pēc kārtas šodien es centos uzrakstīt "pēdejo" nevis "pēdējo". Visu laiku pietrūkst spēka tai otrajai garumzīmei. Rīt būs tas brīdis, kad man ieskaitīs naudu, vai arī, rīt būs tas brīdis, kad narvesenā dodu 41 monētu, lai saņemtu cigarešu devu. Un otrajā gadījumā, to papildinās ceļojums uz un no darba ar kājām.

Rīt klausīšos Čaikovska 4. simfoniju, tikai kā papildus odziņa - satikšu dažas foršas meitenes.

Ja man būtu spēks, būtu bilde, ko es neesmu izmantojis darba vajadzībām, bet nav spēka.