Man šodien sāka nedaudz sāpēt

Nezinu, vai meklēt visādus meditācijas un pasaules apceļošanas, lai atrastu sevi. Vai varbūt dziļi nodoties kādam darbam vai hobijam. Mana galva atsakās sastrādāties ar tās apkārtējiem orgāniem, tā šķiet. Pēdējos divos mēnešos hormoni lidoja visos virzienos un nu es baidos iesākt jebko jaunu ar jebkuru cilvēku. Baidos, bet turpinu censties un darīt. Gribētu domāt, ka varbūt vajag nelielu izolāciju no citiem, bet zinu, ka pēc tam būs vēl grūtāk rast tādu stabilitāti, ko regulāri novēroju citos.

Varbūt mana izpratne par citiem arī ir sašķobīta - es redzu tikai labāko vai sliktāko. Tomēr, kamēr vēl esmu pie prāta, es izmisīgi meklēju kaut ko kam pieķerties. Nezinu, vai tās ir romantiskas attiecības vai draudzība, vai konkrēta vide, vai darbība. Dzīvoju dzērienu, drāmu un izlēcienu putrā, dažas dienas esmu asprātīgs un enerģisks, izstarojot dzīvesprieku, citkārt nedēļu no vietas esmu pasīvs, ar skumīgiem mēģinājumiem būt smieklīgam.

Naktī uz svētdienu pats sevi novedu līdz histērijai, kas šķietami pārgāja pāris stundu laikā, bet pēc šī lūzuma brīža atjēdzos, ka kaut kas atkal ir gājis bojā. Turpinu censties izsekot kaut kādai loģiskai ķēdītei, izsaku hipotēzes par cēloņiem, asarām un jūtām, bet teorija nedodas rokā, un atkal cilvēki ir jau nākamjā dzīves posmā un es nesekmīgi cenšos viņiem lēkt līdzi.

Šodien brokastojot saņēmu pārmetumus, ka neesot, lūk, šeit pieminējis kādu cilvēku, kas man dzīvē ir atstājis spēcīgu nospiedumu, un par pārējām meitenēm "ar tā skābi". Tomēr vēlos norādīt, ka neesmu atradis savu vietu kopš vidusskolas, esmu centies stabilizēt savus sociālos apļus, bet nevienā tomēr neesmu tā regulāri palicis. Viss ir pagaidu, nevienā dzīvoklī neplānoju palikt, satieku cilvēkus, kuri man patīk un jau ir piemirsuši manas sliktās īpašības.

Patiesībā man iet diezgan ok. Ik pa laikam cepu pankūkas un klausos oratorijas, nemaz nerunājot par to, ka daži cilvēki tomēr nemainās.