22. februāris. Pirmo reizi ļoti ilgā laikā atteicu ballīti, jo negribēju ceturto dienu pēc kārtas dzert, nemaz nerunājot par naudu un vispārējo nogurumu pēc smukās nakts ar inkredibļe džeziņu sākumā. Bet par to vēlāk, jo tas ir agrāk. 22. februārī es pusdusmīgs, pusnelaimīgs sēdēju un laboju zenītu, sēdēju un laboju datoru, salaboju abus divus, lai gan dators atkal nosprāga, Uzskaņoju arī mammas kokli.
21. februāris. Piecēlos pēc ballītes, uzpīpēju, pirms uzvilku bikses - uh, tik laba sajūta, gluži kā Tallinas megadzīvoklī. Elīzai atrodas kaut kādā 30€ karte restorānā, tāpēc ejam brokastīs un pārēdamies. Savācu aparatūru, aizvedu mājās, beidzot aizmigu, tad jau jābrauc uzplēst nostaļģiju ar 13. gada vasaras paziņām, staigāt pa supersmuko Rīgu, klausīties brīnišķīgu džeza sastāvu, nodzert kliņķi ar, sori, maziņajiem, un tad - laiks iet.
20. februāris. Te jau jāsāk lasīt īsziņas un feisbuka ziņas, lai noskaidrotu, ko darīju. Piecēlos vēlu, uzvilku bikses tikai tad, kad māsa ienāca dzīvoklī ap četriem dienā. Kaut kā centos labot datoru, bet neatradās laiks, pa galvu pa kaklu puspaēdu, nocopēju auto uz centru, kur pa ceļam uz veikalu ieraudzīju ļoti labu kaķubarības reklāmu. Nu, tā bilde bija neparasti mākslinieciski kvalitatīva, bet rudais kaķītis reālistiski pievilcīgs. Diez, kas jādara, lai dabūtu tādu darbu? Nu, fotogrāfa, ne modeļa. Rakstīt friskīs un viskas un teikt, ka man patīk bildēt kaķus? Ierados ballītē pirmais, pirmais arī sadzēros. Nepietika ar publisko ēdienu, jāskrien uz blakus esošo pārtikas veikalu pirkt picu un greipfrūtu - picu apēdu pie bāra durvīm, kamēr Diāna strīdās ar burtisku slepkavu sarkanā RS jakā par kaut kādām eksistenciālām problēmām un grāmatām. Greipfrūtu sadalījām iekšā. Tad cepām kartupeļus pie Elīzas, un ja mēs vēl kaut ko darījām, tad es nezinu.
19. februāris, Ievērojat, ka, jo tālākas atmiņas, jo garāki teksti?
Atnāca Justīne paēst. Tiešām taisīju ēst, bet dabūju skriet prom uzreiz pēc vakariņām, kamēr viņa palika vēl parunāties ar mammu un ēst konfektes. Es skrēju uz (brīvprātīgā) darba interviju, kas risinājās absolūti garlaicīgas fanka grupas pavadījumā. Nu, grupa un mūzika ļoti kvalitatīva, protams, bet pārāk ļoti fanks, lai būtu fan. Tad, gaidot Kristapu, izdzeru litru alus pie Grietas, nejauši runājot ne tikai par Trap, bet arī par augstāko izglītību un kaut kādu komiķi, kurš laikam ir ze šit. Kristapu satieku jau ieskrējies, bet negribējās apstāties - iedzert vajadzēja arī picērijā, bet arī pēc picērijas vajadzēja iet uz nočāru pēc picas. Nejauši pieklīdis +/- piecdesmitgadīgs vīrietis mūs uzaicina pie sevis "augšā", tāpēc mēs arī uzkāpjam augšā. Divas apjukušas dāmas sāk mūs tur izprašņāt, kamēr vīrietis cep omleti. Viena dāma diezgan riebīga, otra ar tādu biezu galvu, bet vismaz nebija sučka. Čalis visinteresantākais tomēr. Un tad mums lēja vīnu un viskiju un deva omleti un maizītes, it sevišķi Kristapam, kurš "izskatās tik bāls, kā trīs nedēļas badojies!"
Mans riebīgais bērnības paradums atgriezās, jo, izejot no šī dzīvokļa, atradu mētelī mākslīgu un ļoti noputējušu puķu saišķīti. Naba bija ciet, gājām uz Čomski, kur mums ielēja pēdējo dzērienu un nolika uz letes rindiņu ar pelnutraukiem. Visi seši cilvēki sinhroni izvelk cigaretes; kāda dāma man paziņo, ka es viņai esmu prasījis cigareti pirms trīs nedēļām. Es atceros, ka es prasīju vairākiem cilvēkiem, tāpēc uzdāvināju viņai divas cigaretes un tādu noputējušu mākslīgu puķu pušķīti. Mājas.
18. februāris. Par šo man ne pārāk skaidra bilde. Kādā brīdī man zvanīja un piedāvāja brīvprātīgo darbu. Spriežot pēc čatu izrakstiem un īsziņām, lai gan piecēlos divos dienā, māju nepametu. Tas sakrīt ar kaut kādu atmiņu, ka slinkuma dēļ nepīpēju kādas trīs dienas. Laikam tā bija arī tā perioda pēdējā diena, bet es varbūt palaidu kaut kādu sarunu garām.
17. februāris. Nē, paga. Es biju pie vecmammas varbūt? Jā! Tēvs veda aparātus pie manis, tad es ielēcu pie viņa mašīnā un braucu ēst + uzstādīt vecmammai plates.
16. februāris. Pie manis bija Līva, cepu pankūkas, bet te es pīpēju. Un tad bija mēģinājums. Huj zinu, kaut kas sajuka man ar 15.-18. februāru aprakstiem. Bet mēģinājums bija brīnišķīgs - ļoti labi apskaņojās telpa, viss skanēja labi un skaļi un es biju priecīgs, jo man patīk, kad man viss patīk.
15. februāris. Lāpījos, neaizbraucu pie tēva. Baigi smieklīgi, jo tēva sieviņa maniem brāļiem esot pateikusi, ka "viņš izdzēra par daudz šņabi, tāpēc neatbrauca," tāpēc man bija 17. februārī jāatbild uz jautājumu: "kāpēc tu vienreiz izdzēri par daudz šņabi un neatbrauci?" Nogaliniet mani, sīkie brāļi vairs mani neuzskata par mūzikas, šaha un mainkrafta ģēniju, bet gan par dzērāju. Prieks, ka vismaz tajā videointervijā tas neparādījās.
***
Un tas ir iemesls bloga rakstīšanai - pēc nedēļas es vairs neatcerētos neko, izņemot šņabi, nospertas puķes un vīna maigās asaras. Dators joprojām mirst, tāpēc nevaru ievietot gandrīz nevienu smukbildi no 1.-22. februāra, lai gan tādu ir vairākas, bet vienu es jau sūtīju Emmai, tāpēc tā ir sarunu arhīvos un man pieejama.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.