Atpūta darbā, kā esmu atklājis pēdējo mēnešu laikā, ir patīkama, gandarījuma pilna un vajadzīga, it sevišķi caurkritušiem mūziķiem, bezdarbniekiem un visiem lohiem ar nepabeigtiem bakalauriem. Ik pa laikam aizeju palīdzēt Jānim uz topošo studiju/skatuvi, kas /vai nav brīnišķīgi?/ atrodas pusotru kvartālu no manas mājas. Tad trīs dienas pēc kārtas palīdzēju ar mantu staipīšanu un līmes kasīšanu, un atkal mantu staipīšanu pie Karīnas, kas pārvācas stāvu augstāk. Par trīs aliņiem fotografēju Hipstokrātiju, par 40€ fotografēju izlaidumu, šodien par vēdera tiesu krāsošu māju.
Daļēji tā ir karmas kačāšana, bet daļēji es apzinos, ka katru reizi ieguldot savu laiku un enerģiju apkārtējos, es to saņemšu atpakaļ bez jebkādas maģijas, māņticības un plasībo. Par to līmes kasīšanu no zemes, kas ir pretīgs darbs uz ceļiem, kamēr uz rokām lēnām veidojas brūces ar terpentīna pildījumu, es saņēmu vīnu un olīvas. Olīvas atstāju mammai, kurai garšo, un uzreiz visums kļuva nedaudz laimīgāks.
Bet dāvanas jāmāk izmantot, jo vīnu, kuru man piešķīra labu vēlot, es izdzēru pēc vairākiem aliņiem un pirms vairākiem aliņiem, nemaz nerunājot par narkotikām. Tāpēc, lai skaisti pabeigtu vakaru, kura laikā paspēju paģībt Čomskī, pats pamosties, piecelties un iziet ārā, atlūzt uz galdiņa un lasīt lekciju par to, kāpēc man tieši tagad ir jāaizmieg, nevis nav jāaizmieg, es atvēru vaļā Pandas durvis un iekrāsoju veloceliņu sārtu, gluži kā tam vajadzētu būt, ja mēs dzīvotu valstī, kurā sabiedrība būtu gatava ieguldīt velosipēdistu infrastruktūrā.
Nebiju vēmis kopš vidusskolas, cik atceros. Tallinā bija vairākas reizes, kad izvēlējos iet mājās, kad jutu, ka esmu piedzēries līdz limitam, bet ceturtdien instinkti pievīla. Vakar sagrabināju un sadiedelēju naudu aliņam, bet pirms paspēju to nopirkt, alu man iznesa Arta. Es viņai to nebiju prasījis, tāpēc drusku apmulsu - tagad uz galda stāv divi eiro ar kapeikām, blakus sēž divas meičas, kuras piedalījās šī fonda radīšanā. Bet es tomēr biju priecīgs, jo varēju izvairīties no potenciāliem kauna mirkļiem, kad sastaptos acis ar bārmeņa skatienu un es varētu nolasīt (sliktākajā gadījumā - dzirdēt) kritiku par dzeršanas spējām nedēļas vidū.
Sasodīts, kas vēl. Vai man atkal jāpārlasa īsziņas, lai atcerētos, cik pēdējā nedēļa bija brīnišķīga, šausmīga, garlaicīga un intensīva? Sarakstīju dziesmu Šipsiem, baigo blūziņu. Atkal par meitenēm, arvien patiesāk un arvien labāk pašam patīk vārdi. Noklausījos Pirmpienu. Atradu bārā divus austiņu pārus, abus nācās atdot īpašniekiem. Pazaudēju mammas etalonu, bet, tā kā karma nestrādā, jo neeksistē, to man neviens neatdeva. Kurš gan atdotu etalonu, kas maksāja 50€ un bija nobraukta tikai nedēļa?
Otrdienas vakarā ēdu picas šķēli sestajā stāvā. Visi izlēma iet smēķēt, tad nu es arī gāju ar to nelaimīgo šķēli rokā. Pa ceļam jutu, ka nokrita paliels šķiņķa gabals. Izlēmu necelt, jo kas gan slikts varētu notikt. Pēc tam atklāju, kas slikts varētu notikt, jo atpakaļceļā uz tā paša šķiņķa gabala es paslīdēju. Trešdien un ceturtdien atkal gāju garām tam šķiņķim, katru reizi paskatīdamies, ka, jā, joprojām tas tur stāv un nav pacelts.
Tā nu mans poltergeists nav ne kaķis, ne tas čalis, kuru es vienreiz satiku, nosaucu par idiotu un pēc pusgada viņš noslīka, ne manis paša pagātnes rēgi, nē, mans poltergeists ir apcepts gaļas gabaliņš Bruņinieku ielas kāpņu telpā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.