Kāpēc es rakstu klusumā

Pirms jebkāda darba uzsākšanas vienmēr vajag nedaudz saņemties, un gandrīz vienmēr gribās uzlikt kaut ko jauku fonā, lai raitāk rakstās, strādājās, ietās un dažreiz arī guļās. Tomēr apsēstība ar ļoti konkrētām vajadzībām mūzikā noveda pie muļķīgajām situācijām, kad noeju divus kvartālus ar neaizdegtu cigareti mutē, jo nevaru telefonā atrast neko pareizu. Un šo es sāku rakstīt pirms stundas, un tikai tagad atradu pareizo albumu.

Piektdien Kriksis centās spontāni atzīmēt grādu un atvadīties uz pusotru nedēļu. Kā jau tas spontāni notiek, nevienam nav skaidrs kur un cikos jābūt, tāpēc attopos viens pats Čomskī starp piecsimt nepazīstamiem cilvēkiem, un kāda iespēja, ka Čomskī man nav kur sēdēt un tur nav neviena drauga, attāla paziņas vai pat ierasta apmeklētāja?

Izdzēru tur aliņu, izsmēķēju trīs cigaretes, izlasīju nedēļas ziņu devu telefonā, tad, sazvanoties ar pārējiem, sapratu, ka neviens Čomskī nebūs vēl pusstundu, tāpēc sāku iet Takas virzienā, pa ceļam atradu pašu Kriksi un kopējiem spēkiem pārkoordinējām ballīti uz Miera ielu. No sākuma kautrīgi piebīdot ekstra krēslus pie divvietīga galdiņa, pēc pusstundas jau bijām okupējuši visu bāru.

Ieradās Mārtins - ņujorkietis, kura latviešu meitene viņu nokrāpa ar grieķi. Viņš paziņoja, ka grib piedzerties tā, ka piedirš bikses. Uzlika visam galdiņam šotus, visi sadzērām, minūti vēlāk Mārtins izgāja pavemt. Kad atnesu viņam glāzi ūdens, viņš bija tik pateicīgs, ka apsolīja uzsaukt dzērienus visu nakti.

Tā nu es, jau paspējis iztērēt visu naudu, ieslīgu miglainā virpulī, un pat vistumšākās un izplūdušākās bildes ir fokusētākas par manām atmiņām. Kādā brīdi, izejot caur diennakts kebabu iestādi, nonācām arī Čomskī, kur turpinājās dzeršana, dziedāšana un draudzība. Pamodos blakus Kriksim, jo kā gan citādi.

Acīmredzot visi kolektīvi izdzērām diezgan daudz, jo vismaz trīs cilvēki neatnāca uz manu koncertu, jo bija paģiraini. Es arī nedaudz biju, bet vakar gaišā dienas laikā aizgāju gulēt veselas divas reizes un paspēju paēst spēcinošas pusdienas, tāpēc kā gan es nebūtu aizgājis uz pats savu koncertu. Pa ceļam uz bāru, saņēmu zvanu no Jāņa, pēc kura gribot negribot bija plaši jāsmaida - mums dos alu par brīvu visu vakaru. Bijām viens otram apsolījuši nedzert pirms koncerta, tāpēc pīpējām un dzērām spraitu divas stundas.

KONCERTS - baigi foršs. Atnāca daudzpadsmit cilvēki, daži cilvēki no bāra, daži cilvēki no blakusbāra. Nospēlējām labi, par spīti sliktajai vokāla apskaņošanai, bet nu tur neko nevarēja darīt. Nu un tad mēs ar Jāni visu atlikušo vakaru atzināmies viens otram mīlestībā un tā tālāk. Atkal Čomskis, atkal neatcerējos mājupceļu. Kaut kur tur pa vidu spontāni izlēmu par labu Jāņiem Vecumniekos, jo Apšuciems noteikti būs foršs, bet tam man nav līdzekļu, bet Vecumniekos man apmaksās gandrīz visu. Un par to man būs "jāstrādā" ar ģitāru.

Tāda ir tā sūrā kreatīvo lohu dzīve.