darbs

darbs ir sēdēt ērtā krēslā un neērtās kurpēs

esmu novilcis kurpes un atlipinājis asinīs un limfā mirkstošās zeķes no papēžiem un pirkstgaliem. naivi ceru, ka pēc deviņām stundām ofisā būs izveidojušās cietas kreveles, kas ceļu uz kori drusku atvieglos, bet zinu, ka nebūs, jo valkāju kurpes jau četras dienas ar tulznu frekvenci 0 6 7 8

katru brīdi, kad man nesāp kājas, es izbaudu kā to eiforiju, kad piektdienā beidzu savus pienākumus un zinu, ka sestdiena ir brīva. tiesa, šī sestdiena man nebūs brīva, tāpat kā svētdiena. es apskaužu kolēģus, kas šūpo apautās pārvelkamās kurpes, jo zinu, ka viņiem ir vismaz divi pāri ar apaviem, un viņi pat neatceras, kā tas ir, kad kaut kas berž.

un šīs berzošās kurpes mani maina, jo es vairs negribu staigāt, katrs nākamais mērķis, neatkarīgi no rakstura, mani šausmina, jo zinu, ka atkal atkal vajadzēs novietot vārākos ādas plankumiņus uz cietākajiem kurpju punktiem, atkal atkal vajadzēs spert soļus, un sāpes sanāk aizmirst tikai tad, kad tās ir konkrētā ritmā pa konkrētu segumu.

asiņainas kājas ir realitāte, bet varbūt šī ir arī metafora pašreizējām attiecībām.