Ļoti netipiski sev, bet biju spiests piepildīto ēdiena bļodiņu iztukšot atpakaļ pannā. Protams, pieļauju iespēju, ka, kā jau pārējie un kā jau es katru gadu, svētkos vienkārši esmu ēdis par daudz, bet katrā no orģijas dienām, es skaitīju līdzi ēdiena apjomus, un nekas daudz ārpus normas nebija parādījies.
Gulēju naktī viens pats ar ciešanām un sāpēm, bet bez miega. Mani mierināja lēnais, aukstais sniegs, kā jau vienmēr tas ir mierinājis. Auksto sniegu vienmēr var nokratīt no kājām, pirms tas pārvērties slapjā šļurā, tas palīdz radīt saķeri, un pat rada ilūziju, ka ir par dažiem grādiem siltāks, nekā kailsala gadījumos. Sniegs rada neatkārtojamus klusuma brīžus - tikai liegi, konstanti baltie troksnīši, kas daļēji nomāc, daļēji bloķē pārējās pilsētas vides skaņas.
Vispār ir nedaudz žēl par zaudēto Maskačkas vietiņu, jo bija mūžam sargājošais TV tornis logā un tramvajs vienmēr vēstīja, ka atkal sākusies jauna diena, bet ne tik dramatiski, kā zem Tava loga.
Lai ieaijātu sevi miegā, centos galvā sastādīt gada bilanci. Fotografējis esmu gandrīz tikai koncertus, tāpēc arī ļoti ierobežotas dāvankartīšu iespējas. Aktualizējās mūzika, nospēlēju vairāk par 20 koncertiem dažādos sastāvos - vienā festivālā, visādos bāros, Daugavpilī, pat kļūdas pēc Kongresu namā. Iestājos korī, no kura gan gribu kādā brīdī atkāpties, jo manā sačakarētajā "mūžam jauns" dzīves posmā es nespēju uzstādīt pareizas prioritātes un manas grupas man ir svarīgākas par kori.
Apmēram tā. Mainījies ir pilnīgi viss, tagad tikai jāatrod veids, kā ikdienās vienam pašam kliedēt skumjas, kuras pazūd labā kompānijā vai uz skatuves.
No rīta pamodos un jutos labi. Tagad paēdu vakardienas ēdienu, sildītu darba mikrenē, un jūtos labi. Diemžēl vēl šodien, rīt un parīt jādzied. Tas gan nav labi, bet kaut kā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.