esmu iemācījies mīlēt to divdesmit kilogramu smagumu manā ģitārsomā, kur aiz ģitāras šallē un maisiņā ietīts stāv arī mans dators un notis, kur lielajā ārkabatā ir pedāļi, barokļi un audiokabeļi, bet mazajā - citi barokļi, pildspalva un varbūt kontracepcija. tā man tāda ērta soma un tajā viss stāv daudz ciešāk un loģiskāk kā mugursomā, kas konceptuāli man nekad nav piestāvējusi un kuru sāku lietot tikai tad, kad kārtējā pleca soma saplīsa nesalabojamā veidā.
esmu iemācījies nemīlēt lielos sākumburtus, interpunkciju un skatīšanos uz datora ekrānu pareizajā leņķī
bet visvairāk es esmu iemācījies klausīt saviem draugiem
kas man vasaras sākumā stāstīja, kā būs labāk
ka mans dzīvesveids nav ilgtspējīgs, ka pats sevi grauju, ka čakarēju sevi un citus
ka vajag paņemt pauzes vai palikt pie kaut kā viena
un tagad es nevienu no viņiem vairs nesatieku un pat nejūtu nožēlu, jo nav kad domāt.
atkal nav kad gulēt
man laikam ir prieks par spīti visām problēmām, bet nekas nav mainījies, es tāds esmu, un joprojām esmu slinks, viss darbs ir tikai fasāde, visas jūtas tikai hormoni, visas dziesmas tikai atkārtojums, bet neko citu es vairs nemāku ej dirst ar saviem falšajiem komplimentiem
man logā spīd zvaigzne, kuru drīz nomainīs tuvāka zvaigzne, bet tad es jau būšu otrā pilsētas malā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.