Ja neskaita naidu, ko jūtu pret sevi, gandrīz viss pārējais izjustais ir pret cilvēkiem, kā tādiem. Civilizācijām, kas nespēj funkcionēt vai ir pilnībā zaudējušas mērķi vai iespējas to sasniegt. Nevaru ienīst odus, jo viņi ir tādas pašas molekulas kā es, bet ienīstu apstākļu kopumu, kas mani novietoja telpā ar odiem. Nevaru ienīst esības nejēdzību, jo nav augstākas varas, ko vainot. Nespēju ienīst cilvēkus, kas par politiķiem balso citādāk, bet ienīstu viņu kopumu, kas nobalso par tiem politiķiem. Nevaru ienīst pašus politiķus, jo viņi (labākajā gadījumā) dara to, ko grib viņu vēlētājs. Pat ja nē, vēlētāji tā domā, jo grūti atzīt, ka tu esi iebalsojis kādu un kļūdījies savā spriedumā.
Kad sāku domāt par to visu, mans naids tomēr ir ļoti neskaidrās aprisēs.
Bet visas izvēles, kuras esmu veicis pēdējā laikā, nav pamatotas ar naidu, bet gan ar vilšanos, nožēlu un nogurumu, viss dažādās pakāpēs, viss dažādi pamatots.
Cilvēki ir vispretīgākie no lopiem, gribas izmantot vārdus "pežas", "pimpji", "pidari", "kuņas" un tamlīdzīgi, bet neviens no subjektiem, kuriem laika gaitā izveidojās šāds [šobrīd] rupjš vārds, nav pelnījis apzīmējumu, par ko vajadzētu kaunēties sabiedriskā vietā.
Pizģets, bļeģ.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.