tas protams mani nemotivē rakstīt garāžroka dziesmas, bet tas ļauj man saglabāt saprātu, kad katru dienu bezmiega apdullināts sēžu birojā un cenšos būt produktīvs.
agrāk blogs bija labāks, jo man bija viedoklis, bet varbūt man tā šķiet tikai tāpēc, ka neesmu pats sevi lasījis diezgan ilgu laiku. tagad man viedokļa nav, tāpēc es pat neloloju nekādu ilūziju. tagad ir tikai atskaitīšanās par padarīto, citu ierosinātas aktivitātes, piekrišana, es piedāvāju tikai kompromisus, labākajā gadījumā izdaru tieši tik, cik no manis sagaida, bet ne vairāk. un varbūt kāds domā, ka es sūdzos, bet man tiešām nebija spēka saglabāt to lomu, kas man pirms vairākiem gadiem pašam šķita, ka bija uzticēta. tagad jebkāda pašizpausme vairāk atgādina saucienu pēc uzmanības, sak, es joprojām esmu aktuāls, hei, man ir dvēsele, jūs man arī joprojām patīkat, jūs taču nedusmojaties, ka es vairs jums nerakstu, vai ne.
protams, mana dzīve ir daudz vairāk sakārtota un kvalitatīvāka, nekā 2012. gada vasarā, tomēr tam periodam ir kāds aspekts, kura tagad nav - es dzīvoju ar apziņu, ka tūlīt sākšu kaut ko jaunu, ka tūlīt labošu pagātnes kļūdas, iegūšu grādu, atradīšu igaunijā kādu grupu, būšu, lol, žurnālists un mainīšu pasauli. tā bija laba, lai gan nedaudz biedējoša doma. tagad tikai cenšos saglabāt to trausli sabīdīto namiņu, kas ir darbs, attiecības, rēķinu apmaksa, grupas, kaķa sūdi, neizdzert tik daudz, ka jāvemj, nepīpēt tik daudz, ka sāp galva, izkāpt no gultas pusseptiņos, izkāpt no dušas, neēst otru porciju.
iemesls, kāpēc otrā singla beigās es sūtu nahuj abstrakto tēlu šķūni, ir tas, ka ļoti gribas kādu nolamāt, bet nav īsti ko. man ļoti patīk mana pilsēta, bet kad viss ir drausmīgi, pilsēta pārvēršas par kaut ko pretīgu, jo nesniedz pajumti vai atrisinājumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.