Pēdējais ieraksts, septītā daļa

 Pilnīgi sirreāli.

Rakstīšana dabīgi apstājās, kad sāku runāt podkāstā. Podkāsti aprāvās, kaut kā daļēji dēļ pandēmijas, bet daļēji citu iemeslu dēļ, bet tos aizvietoju ar terapiju. Mana atkarība no publikas ja ne mazinās, tad vismaz sāk raisīt man riebumu ilgtermiņā. Ik pa laikam urda doma par podziņtelefonu un dzīvi mežā.

Dzīve mežā gan vairāk tāpēc, ka man nāk virsū panika. Nejūtos droši pat savā mājā, kas ir diezgan droša māja. Visur ir kameras, kaimiņi normāli. Un tāpat baidos spēlēt ģitāru, ja nu kādam traucēju. Gribu dzīvot mežā, kur man ir kūts un iežogots aplociņš vistiņām. Cimdiņš nodzīvo savus atlikušos daudzos gadus saulainā istabā uz paklāja. Es mācos savu akordeonu citā istabā, jo Cimdiņam nepatīk mūzika. Manai meitenei, varbūt jau sievai, par laimi garšo olas ceptas tādā pašā veidā kā man. Ja nu kāda vistiņa mums ir izdējusi olu šajā rītā, lieliski! Ja ne, nekas, jo vistiņas man nav neko parādā.

Pēc ēdiena braucu ar savu riteni pa taku, tad zemes ceļu, tad asfaltu, uz vietējo rimčiku vai varbūt pat tirgu, kur es pazīstu kādu pārdevēju. Vislabāk pazīstu, protams, dārzeņu tirgotāju. 

Bet paralēli šai dzīvei, kas notiek manā galvā, esmu savā vecpuiša dzīvoklī, kuru neesmu saņēmies izdekorēt jau pusotru gadu. Cimdiņš ir ar iekaisušu urīnpūsli. Akordeonu neesmu izvilcis no kofera vismaz nedēļu. Darbs sāk riebties, un meklēju izeju, lai gan zinu, ka palikt te strādāt ir ekonomiski vispareizākā rīcība. Netieku galā ar saviem tiešajiem pienākumiem ne profesionāli, ne personīgi. 

Šodien pa ilgiem laikiem apraudājos, jo sapratu, ka atkal nāk virsū domas par visa bezjēdzību. Nevis tāpēc, ka gribētu pārstāt dzīvot, bet gan to trulo jēgas iztrūkumu darīt kaut ko sevis dēļ. Biju pārliecinājis sevi, ka man jāturpina strādāt, jo jāuztur kaķis. To arī turpinu darīt. Bet ko pēc tam?

Nākamā problēma ir zāļu došana Cimdiņam. Es to daru pilnīgā izmisumā, jo viņam riebjas zāles. Nav izvēles. Bet tā suka empātija mani spiež pie zemes.

Un vakar, vēl pirms sākās nedienas ar kaķi, es dzirdēju šādu stāstu. Divas ukraiņu sievietes, kas ievācās dzīvoklī pārdaugavā, ar saviem bērniem, prasīja, vai drīkst iet uz bērnu laukumiņiem. Jā, protams, kāpēc gan lai nevarētu? Ā, nu, mēs gājām Purvciemā, bet mums teica, ka mēs nedrīkstam.