Black Velvet

Pizģets, šī man bija visnostaļģiskākā diena jebkad. Kad biju izgājis no mājas tunelī uzpīpēt (lija lietus, uz ielas nekāda prieka pīpēt), biju trāpījis tieši uz brīdi, kad pirmā lietus ūdens straumīte no iekšpagalma sasniedza ielu, nesdama līdzi putekļus un smiltis. Pirmkārt, atsauc atmiņā bērnības laukus, kad lietus bija labākais, kas var notikt vasarā, jo tad ir daudz straumīšu no smilšainā un akmeņainā kalna uz leju un var blenzt un nedarīt garlaicīgas lietas. Otrkārt, es pagriezos uz iekšā iešanu un ieraudzīju šo ainu:

Protams, tagad tur iztrūkst Justīnes un Mārtiņa, un sniega. Visa kreisā puse šodien ir sasodīti džungļi un es esmu divarpus gadus vecāks nekā toreiz. Pagalms ir krāsains un skaists.

Man pietrūks šīs mājas tik ļoti, jo tā tik ļoti ir mana vieta, kur es esmu piedzīvojis visu. Nepārspīlējot, tur es pīpēju savu pirmo cigareti. Pirms trīs gadiem jaunajā skoliņā gandrīz sajuku prātā, bet vismaz mājas man bija stabilitāte un drošība. Un tagad es braukšu prom un darīšu lietas.

Man pietrūks gudro sarunu un stulbo joku, ēšanas Nabā un Indeksā un visas pārējās aktivitātes arī.

Un visvairāk man nepatīk tas, ka no jauna vajadzēs sisties cauri sabiedrībai. Rīgu es ļoti labi pārzinu un varu atrast cilvēkus un vietas, kas man patīk, bet Tallina taču būs sveša un neērta, it sevišķi tad, ja nebūs tūrista privilēģiju.

Es nevaru šodien parakstīt, atvainojiet. Būtu nauda, būtu mazāk kauna visiem prasīt tikties katru dienu, būtu vairāk paškontroles neteikt stulbas lietas katrā sarunā.