Man vairs nav sešpadsmit un es vairs nespēju turēt līdzi savām iegribām.
Saprotu arī, ka nevaru pielikt klāt mūziku šim ierakstam, jo, bļeģ, visas dziesmas taču skan tik individuāli katram cilvēkam.
Rīts taču sākās skaisti, kas notika? Pusdzēries Mārtiņš skraidīja apkārt un runāja, tas notika. Kad nauda pagalam, uz ielas nopelnīju latu un centos uzturēt ballīti, bet nekas tālāk nerisinājās. Kārtējais nomācošais vakars vienatnē, ar pret sienu sašķaidīto roku un iepriekšējiem nobrāzumiem uz pirkstu kauliņiem no tuneļa un uz delnas no AB dambja. Par spīti visam, man vajadzēja iet peldēt Daugavā, nožēloju, ka to neizdarīju.
What ever happened to the teenage dream?
Gudras sejas bārā rādīt visiem sanāk.
Tas ir pizģets, cerēt, ka varēs pie kāda no saviem miljons draugiem pārnakšņot, bet pēc tam vilkties četrdesmit minūtes uz Latgales priekšpilsētu, jo, ja godīgi, nav neviena, pie kura gribētu un varētu.
Arī spēlēt es neko vairs nevaru. Viena laba dziesma ir viss, kas man šobrīd ir, grupas par mani aizmirst pēc pirmā mēģinājuma, ģitāra sniedza vairāk tulznu, nekā prieka apkārtējiem, klavieres pieprasa ritmu, nevis alkoholu, visiem pārējiem instrumentiem arī vajag darbu un, ak dievs, es tikko atcerējos, ka man rīt paredzētas bungas, bet man nav naudas nodarbībai. Bļeģ.
Vispār, dzīve šodien var iet dirst. Atkal man kauns satikt cilvēkus, atkal man nav naudas, nav ko pīpēt, nav ko dzert un nav ko pīpēt. Cerams, ka varēšu vismaz fotografēt rīt. Man vajag cilvēkus un viņiem mani nē - tas ir stāvoklis, kas liek izrakstīt krāsainas tabletītes normāliem cilvēkiem.
Nedodiet man alkoholu, dodiet man kādu, ko mīlēt un samīļot vakaros, kaķīti un skaistu dzīvi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.