fire away

Šīs dienasgrāmatas autors, kā lasīju draugiem.lv, ar savu blogu liek "eksi žurnalistikā un albūmu* recenzēšanā". Kad uzmetu acis tiem saražotajiem tekstiem, bail paliek. Ja tādi cilvēki nokļūst medijos, tad ir sūdi. Pietiek, ja iekrīt acī kaut kas šāds: "Nosaukums maldina bigtime - shitie nekapā graindu vai brutāldesu." KĀPĒC cilvēki domā, ka viņu knapi latviskais žargons liecina par tēmas izpratni? Kas ir "grainds" un "brutāldesa", tas man ir vienalga, noprotu, ka metāla žanri, bet "maldina bigtime", bļeģ, šie jociņi parādās arī "Izklaidē" un "Sestdienā", "HAHA IESPRUKA NAHUJ ANGLISKI VĀRDIŅŠ JO ESMU TIK GLOBALIZĒTS MĀTESDRĀZĒJS KA PAT NEPAMANĪJU". Tu raksti un publicē rakstīto, nevis runā ar čomiem, tev ir laiks izdomāt konstrukciju latviski, nē, nav vieglāk lasīt, ja tu jauc valodas. Selektīvas garumzīmes ("shitie"?!) norok visu vēl vairāk.

Labi, palasot tālāk, man, žanru nepārzinošam krānam, rodas ilūzija, ka autors saprot, par ko runā. Un tad es saprotu, ka viņš liek atzīmes katrai dziesmai. Šo cilvēku dēļ metāls izskatās pēc sporta. Ka tikai ātrāki ģitārsolo, šredi, arpēdžijas un debilāks ritms ("jo trīspadsmit trešdaļas ir oriģināli"), tad mērās grupas savā starpā. Kā, dirsā, var vispār izlikt balles dziesmām? Pat "Rolling Stone" topus neviens īsti neņem nopietni (ja nu vienīgi informatīvam nolūkam, tas ir, nostaļģijai vai jaunā meklēšanai), bet šis variants izskatās vēl muļķīgāk.


Tad vēl šādi eksemplāri, kuri:
1. spēlē ar tādiem (d)efektiem, ka pazūd ģitāras tonis pavisam (un tad jau vienalga, ka tāds pats neglīts stroķis pieder vienam krutākam metālistam);
2. izrādās pie katras izdevības ar savām tehnikām, pohuj par kopskaņu, es pavadīju daudz laika pie tehniskiem vingrinājumiem, tāpēc visi skatieties! Protams, citiem ģitāristiem patīk, jo viņi zina, cik tas viss sarežģīti, bet tas nemaina faktu, ka ar mehānisku darbu vien nevar piesaistīt publiku.
3. Un vispār, ja kāds domā, ka var smuki aizstāt skaņdarbu, kas rakstīts veselam orķestrim ar skaistiem instrumentiem, ar vienu distorted ģitāru un fonogrammu, tad ej dirst un nelasi manu blogu.


Goda vārds, klausieties savu metālu un neņemiet mani ļaunā, kamēr mūzika netiek pataisīta par sacensību. Vispār mana sākotnējā iecere bija pasūdzēties par to, kādi žurnālisti mūs sagaida un vai viņi tiešām zina, ko dara.

*Stūlbi nosist gūlbi, bet vēl stūlbāk ir nemācēt uzrakstīt pareizi savu topošo profesiju vai vārdu "albums", kas parādās katrā rakstā. -autora piezīme

Jauna lapaspuse.

Šis gabals nāk no sasodītas Itālijas. Pirmās tūkstoš reizes domāju, kas pie velna notiek ar vārdiem un domāju, ka esmu palaidis kaut ko garām. Reāli nē, tas vienkārši ir itāļu akcents un dīvaini uzsvari, haha. Bet mūzika pacilājoša, tā gan.

"When I first met her, she was so quiet and socially awkward [...] And then I saw her perform in her own band and the transition was just unbelievable. It was like she was.. It was almost like she was kind of performing when she wasn't on stage, and when she was on the stage she was just doing her thing normally."

Tā teica Džeimijs par Alisonu šajā skaistajā dokumentālajā filmā. Uzreiz pēc citāta ļoti skaista ainiņa, kur viņi bučojas. Tā ir seksīgākā grupa, kuru jebkad esmu klausījies. White Stripes nekad nebija tik seksīgi, varbūt tikai Džeks kā apmāts mūziķis un Mega kā meitene, bet ne kā duets. Muse izstaro muzikālu, ne emocionālu enerģiju, vārdus es reti ar prieku esmu klausījies. Radiohead ir pārāk skaisti lai būtu arī seksīgi. Es pat nemāku skaidri definēt "seksīgi", bet The Kills ir viss, kas man ar to vārdu asociējas. Katrs vārds šajā teikumā ir atsevišķs pierādījums.


Nezinu. Cik skaista viņa man liktos, ja neradītu tādu mūziku?