pēdējais blogs

Man vidusskola, tajā skaitā Starptautiskais Bakalaurāts, ir beidzies. Mācību laikā man vajadzēja daudz rakstīt, ne tāpēc, ka es gribētu, vajadzēja. Viens no darbiem bija „Sociālās problēmas Eduarda Veidenbauma dzejā”, kas, starp citu, bija manis izvēlēta tēma. Vācot informāciju par, kā man likās, dzejnieku, atklāju, ka viņš ir bijis viens no intelektuālajām latviešu „slavenībām”, lai gan ne tuvu nespēja sasniegt savu potenciālu, jo nomira. No stulbā veidā saķerta plaušu karsoņa.

Veidenbaums mani tik ļoti pārsteidza un kļuva, teorētiski, par ideālā cilvēka paraugu. Viņš pārzināja daudz brīnišķīgu priekšmetu – filozofija, politika, vēsture, valodu zināšanas, tautsaimniecība (tagad ekonomika), kultūra. Mācoties politiku, viņš pats apguva pārdesmit valodu, kuras izmantoja, lai sengrieķu filozofiem atbildētu viņu valodā ar zīmuli blakus to argumentiem. Par faktiski iedvesmojošu cilvēku nav viņš kļuvis tikai tāpēc, ka es tik ļoti nedzinos pēc zināšanām bērnībā, vai tagad. Par spīti tam, divas izteikti līdzīgas pazīmes mums ir. Pirmā, mazāk nozīmīgā, ir autoritātes viedokļa nepieņemšana, mūsu gadījumā – nošķirtība no vecākiem. Abi dzimām pārtikušā ģimenē, bet nepārņēmām veiksmīga tēva dzīvesveidus vai ētiku. Nav svarīgi paskaidrot sīkāk, jo šis gadījums ne tuvu nav tik unikāls, tātad interesants, lai kāds par to lasītu.

Otrā pazīme ir diezgan pierasta, bet parasti nepamanīta tik uzkrītoši. Līvija Volkova dzejnieka biogrāfijā izsakās, ka Veidenbauma uzskati ir ideoloģiski, emocionāli un personiski pārliecinoši, bet nenobrieduši un, lai gan pacilājoši, nespēj izskaidrot pasaules problēmas vai piedāvāt risinājumu. Šobrīd sēžu vienā no pēdējām šī brīža kliķes ballītēm un pārlasu/laboju vecos angļu valodas mājasdarbus, kuri, lai gan ik pa laikam nopriecājos par savu gudrību, nespēj pārliecināt nu jau racionālāko Mārtiņu.

Es esmu kļuvis gudrāks, tiesa, ne daudz, bet manis iesāktā personības pilnveidošana turpinās tajā ideālajā veidā, kā es to neapzināti vēlējos. Strīdēties ar sevi ir viens no maniem pēdējiem prieciņiem, kas man liek justies labāk par sevi. Tik bieži stulbi cilvēki man pārmet, ka es vienmēr uzspiežu savu, nu, ejiet dirst, ja nevarat mani pārliecināt par pretējo. Cik nav bijušu gadījumu, kad es strīdos diskusijas abās pusēs vai pārmetu sarunas biedram, ka viņš ar vienkāršiem argumentiem varēja apgāzt visu, ko es tikko teicu. Kāpēc man tagad vispār ir nepieciešams attaisnoties cilvēku priekšā, kas pat necenšas domāt racionāli? Taisnības meklēšana mani dara laimīgu un ja tas nav noprotams, tad es nezinu, kas vispār ir.