Un atkal

Pēc diviem mēnešiem kaut kā nepāriet nepastāvība. Entuziasms par izlaidumu, fotografēšanu un universitāti ir nedaudz apsīcis, sākas reālisma caurstrāvotas atziņas, kas nomāc.

BFM acīmredzot saprot kaut ko citu ar labu fotostāstu. Nākamreiz fotografēšu bomārus un mašīnas un visu citu "neko", kas bija lielākajā daļā darbu. Slikti definēts uzdevums man liek koncentrēties uz fotogrāfijām, ne stāstu. Bet ej un strīdies ar astoņiem potenciālajiem pasniedzējiem par to, haha.
Un kāpēc man būtu jāmāk nosaukt kāds no CNN? Gribu zināt motivāciju tādam jautājumam. Ne tas ir vienīgais, ne labākais, ne īpašs jebkādā veidā medijs. Vai tiešām mana atbilde, ka BBC ieliek CNN bija tas, ko komisija sagaidīja?
Visādi citādi, intervija bija laba.



Vienpadsmitajā jūlijā, pēc tam, kad pohains izlaižu G. no mājas un uzrakstu iestājdarbu universitātei, saņemu fotouzdevumu (kuru, kā jau rakstīju, īsti neizpildīju) un sāku sazvanīt meičas, lai fotografētu. Līdz astoņiem viss sabildēts, līdz desmitiem gandrīz viss apstrādāts, vienpadsmitos ierodos klases ballē, ap četriem naktī esmu pabeidzis visu sataisīt, līdz sešiem izbaudu beidzot ballīti (dzeru, dancāju, kaitinu cilvēkus, kas guļ mūzikas telpā), precīzi septiņos beidzot paēdu Index'ā, ko nebiju ilgi darījis, eju izprintēt lietas un braucu uz Tallinu, kur, pēc pusstundas saraustīta miega mašīnā, tieku iestumts skolā, lai ar dunošu galvu līmētu fotogrāfijas pie sienas. Tad pierijos, iedzēros, nogulēju 12 stundas, universitāte, mājupceļš, nopirku sūdīgu superlētu ābolu liķieri, rabarberu šņabi un organisku alu, ballīte uz jumta, gulēt. Un joprojām man nav laika, kāpēc man likās, ka būs.


Paldies modeļiem un iedvesmotājiem.