Ak, bļeģ

Man tiešām regulāri prasās nopludināt naidu, lai tas neizpaužas sarunās ar cilvēkiem. Dažreiz es skaļi runāju ar sevi vai iedomātiem strīda biedriem, bet to īsti nevar izdarīt sešos no rīta. Tāpēc pārsvarā es sūdzos šeit.

Tikko uzdūros blogam, kurā ir vismaz pieci dažādi fonti. Bet varētu arī būt pieci reiz divi, jo kursīvs un treknā druka arī, protams, izmantota. Nu labi, es daudz ko no fontiem nesaprotu, rakstot projektus un prezentācijas cenšos apmēram vienu saglabāt, bet, bļeģ, smuki burtiņi nenozīmē, ka to var izlasīt. Zajebis komunikācija ar lasītāju, dod man vēl.

Es gan laikam esmu vienīgais, kuru tas vispār rausta, trīs sekotāji un viens ieraksts, tas pats sen. Feisbuka un Tvitera ieraksti mēdz būt daudz traģiskāki, šodien kaut kā diezgan daudzi trāpījās, lasīju un smējos (un nedaudz iekšēji raudāju), kā cilvēki kaut kādas neattīstītas idejas samet uz ekrāna, ietin visdziļākajā teikuma formā, ko viņi zina, un pasniedz to kā kaut kādu augstāko mākslu. Es pārspīlēju šobrīd nedaudz, bet, ja es nezinātu, kuri cilvēki šo varētu lasīt, es varētu arī sniegt piemērus.

Daļu no tā visa varētu atvieglot, ja rakstītais tiktu pārlasīts un pārdomāts no lasītāja puses. Pārāk bieži spīd cauri tas, kā autors cenšas izrādīties ar savu valodu - iepin vārdu, kuru nekad skaļi nepateiktu, ieliek galīgi abstraktu teikuma formu, un tad jau pohuj, vai teikuma uzbūve pareiza, un tā tālāk. Vai tu atceries to gadījumu, kad tu kaut ko pateici skaļi, bet nedaudz kļūdījies ar teikumu un izklausījās tizli? Un kā tu sāki saraustīt visu un atkārtoji vēlreiz citādāk, un kā tev bija nedaudz neērti? Es varu iedomāties tikai kādus trīs cilvēkus tagad, kurus neesmu novērojis tādā situācijā, un tie paši runā nepārtraukti vai nerunā nemaz, tāpēc knapi pieskaitāmi sarunas biedru kategorijai, visādi citādi, kaut kas līdzīgs gadījies visiem, bet rakstot no tā var izvairīties.

Viens sliktais variants ir nedomāt, par ko raksta - nekāda vai sekla analīze, neapzināta atkārtošana, kaut kādi novērojumi. Tad cilvēki mēdz arī nepārlasīt, jo viņi ir tik stulbi, ka visticamāk neapzinās, cik stulbi ir. Piemērs ir jebkurš 10-14 gadus vecs cilvēks sociālā portālā, ieskaitot mani, starp citu. Varbūt kļūdos par tiem cēloņiem, bet es pats, lasot epastus, kurus rakstīju pirms septiņiem gadiem, nesaprotu, ko es biju domājis ar to visu, un ne tāpēc, ka es jūtos vecs un gudrs. Tur nebija nekā vērtīga nemaz. Šobrīd palikšu pie tās stulbuma teorijas.

Nedaudz labāks, bet tik kaitinošais, variants ir tā izrādīšanās, kas daudz biežāk ir neveiksmīga. Kā rakstītājs acīmredzami ir pārlasījis vienu sūda piecu vārdu teikumu un iztēlojies, kā konkrēti viņa paziņas to lasīs un domās: "Oho, viņš nu gan daiļrunīgs!" bļeģ, man pārāk laba iztēle laikam. Piemēru, protams, nebūs manas un citu paranojas dēļ, bet no šī es neatkāpšos. Tā pat nav lieta, ko var īpaši risināt, neviens neatzīsies, ka tā dara, un to var atrisināt tikai daudz rakstot vai ilgi domājot par to, ko rakstīt. Laika un motivācijas, protams, nav nevienam.

Un tad vēl ir variants, kad saturs izdomāts pirms rakstīšanas. Šis ir mans gadījums, un visbiežāk man jau ir apnicis par tēmu nodarbināt prātu, novedot pie absolūtas nevēlēšanās pārlasīt tekstu. Galu galā manas kļūdas (un krievu lamuvārdi) tiek ar sarkanu pasvītrotas. Tas, starp citu, ir arī iemesls atšķirīgajiem ierakstu kvalitātes līmeņiem - slinkums pārlasīt, jo negribēsies publicēt, bet darbs ieguldīts. Vai tieši otrādi - paveicas un ir uzrakstīts labi.

Man sāp vēders un kājas. Un man izpalika miegs šonakt. Pēdējās 50 minūtes es būtu varējis gulēt, bet, fuck you, es rakstīju par rakstīšanu.