Nezinu vairs. Slinkums pārdomām, filma šovakar notrulināja.
Man atveda atlikušās mantas, tajā skaitā bildes, gleznas un plakātus, bet es sāku domāt, ka varbūt nevajag to visu likt pie sienām. Man vasaras vidū pārmeta, ka es pieķeros par daudz lietām, tiesa, manas un kritiķes domas sakrita tikai par to, ka Yann Tiersen un cigaretes ir derīgas. Bail tagad vilkt ārā to visu, ko es pirms nedēļas sapakoju. Vai es ieliku arī plakātus, kurus aprakstīju ar savām tīņu sāpēm? Cik daudz ar pildspalvu apzīmētas rūtiņu lapas es atradīšu?
Es esmu sava vienīgā mērķauditorija. Varbūt objektīvāka statistika būtu, ja nebūtu izslēdzis pats savu skatījumu skaitītāju. No manis tik bieži nāk ārā tie miglainie teksti, kurus bez manis saprot varbūt tikai tas viens cilvēks, kuru es gribu, lai viņš to izlasa, un gan jau ka tas notiek stipri retāk, nekā gribētos. Brīžos, kad saprotu, ka esmu tā kaut ko uzrakstījis, man paliek nedaudz kauns. Kā iepriekš minēju, visa dienasgrāmata varbūt kalpo tikai treniņam.
Šodien gribēju būt laipns un aizdevu slimai kursabiedrenei savu šalli. Tas, ka viņa paņēma arī, varētu būt labākais, kas notika šodien.
Es atkal atradu Muse. Viņi bija nedaudz pagrimuši man ar iepriekšējo albumu, bet Madness un Unsustainable ir pēkšņi uzpeldējuši un griež kopā iekšas. Madness dod sirsniņā, Unsustainable dod pa iekšām, tieši tā. Albumu pirkšu, uz koncertu iešu.
Visādi citādi, man trūkst mūzikas. Vajag kaut ko jaunu, bet nezinu ko, pat aptuvenu žanru nē.
Un es laikam pilnīgi visu, ko tagad daru, joprojām veltu Viņai, savam standartam. Viņa man teica, lai saņemos un parādu visiem, tāpēc es to daru.
Apsveicu sevi ar visjuceklīgāko ierakstu, kuru atceros.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.