Par manu mūziku, jo pārmaiņas ir patīkamas

Man šodienai bija tik daudz plānu, kas notika?

***

Kad šodien spēlēju Līvas kojās, atmiņā atausa mans mazais koncertiņš, cik nu mans, jo gandrīz viss, ko es strinkšķināju, bija mūziķu rakstītas dziesmas. Ja neskaita divas, "Domas atkal krīt" un "To es zinu" (vai "Justīnes dziesma", joprojām nav īsti nosaukuma pēc trīs gadiem). Pieņemu, ka pat visveiksmīgākajiem klausītājiem tā pēdējā dziesma nav skanējusi austiņās vairāk par trīs reizēm, tāpēc, lai būtu saprotams, par ko  runāju, atļaušos šeit iekopēt daļu no teksta (ko nedaru bieži, priecājieties, bļeģ):


To es zinu, to es māku:
Alu iedzert, uzdziedāt.
Saulei ejot, žūpot sāku,
Saulei lecot, vēl es klāt.
Citam nav nekāda daļa,
Kā man patīk dzīve zaļa!

To es zinu, to es māku:
Meitas mīlēt, mutes dot
Un pie tādām labprāt nāku,
Kuras mīlestību prot.
Šodien skaistuli es skauju,
Rītu citam viņu ļauju.

...un tad nu es šo dziesmu, kurai akordus sacerēju esot augstu desmitās klases rudenī, kuras tekstu atradu nezināma dzejnieka grāmatā un kuras meldiņu štukoju ar Līvu skolā, spēlēju sasodītā kafejnīcā un dziļi sevī skaļi smejos, ka, pizģets, tā taču ir mana vasara ar dzeršanu, maukošanos un drāmām pa tēmu "citam nav nekāda daļa". Tā taču ir maģija: sarakstu dziesmu topošajai meitenei ar prastu tekstu, kurš divarpus gadus vēlāk, kad attiecības norietējušas, pēkšņi iegūst savu jēgu, jo attiecības norietēja un es nemācēju vairs uzvesties. Neesmu pārliecināts, vai iepriekšējā teikuma doma ir saprotama, bet tas ir svarīgi. Ļoti ironiskā kārtā es pats sev paredzēju kaut kādu nākotni.

Par "Domas atkal krīt" arī nedaudz spriedelējumu.
Es atceros dienu, kad sarakstīju to dziesmu, bet neatceros īsti kā notika pati dziesma. No rīta biju izpīpējis, kā B.J. Armstrong dziedāja, "the stems and seeds of the last of the dope". Uj, bļē, kad es pēdējo reizi liku saites uz Green Day dziesmu. Fuck it, apsvērumi par manu dziesmu var pagaidīt.

Kauns atzīt, bet tā Green Day dziesma taču ir tik kruta. Tas no tiem laikiem, kad vēl klausījos dziesmu tekstus un biju nesaprastais tīnis, kurš nemāk nokoļīt meiteni, tāpēc pasaules gals. Bet tagad es to sākumu dzirdu citādi, visa mana sāpe par zaudētu meiteni un nedaudz zaudētajām mājām ir tur ielikta.

Ja jau, tad jau. Vai zinājāt, ka zem albuma "American Idiot" ir fucking stāsts? Ar galveno varoni Jesus of Suburbia jeb St. Jimmy, kurš samīlējies meičā Whatsername. Cik atceros, trīs populārākās dziesmas no albuma ir arī vienīgās, kas nepiedalās tajā stāstā - American Idiot ir nedaudz naivi rebelisks viedoklis par ASV sabiedrību, Wake Me Up When September Ends ir par dziedoņa tēvu, kurš nomira septembrī kaut kad septiņus gadus iepriekš, tāpēc tagad viņš nepanes septembri, un Holiday ir, teksta ziņā, tas pats kas American idiot, ar nedaudz labāku videoklipu.

Es to visu atceros, jo tā bija mana īstā bērnība - klausīties uz riņķi tās dziesmas, jo man likās, ka ir par mani. Bet tagad atkal pēkšņi ir tā sevis meklēšana, pilnīgi negaidīti un no citas puses, tajā pašā gabalā. Tas ir pat brīnumaināk par to Veidenbauma gabalu.

Tā nestabilo tīņu sevis izdzīvošana dziesmās ir viens no aspektiem, kas ir vajadzīgs, lai popularizētu jebkuru izpildītāju. Nevar visi sēdēt un tik ilgi klausīties/mācīties mūziku, lai izbaudītu "sarežģīto" lauciņu. Protams, nav īsti sakara ar intelektu or shit, bet tas līdzīgi kā ar alu. Populārākie ir bezgaršīgie, jo tie ir lētāki un bezgaršīgāki, bet, lai veldzētos, tādi ir pat labāki. Varu pats atsaukties uz gadījumu, kad pēc koncerta manī ielija Cēsu Premium kā dieva dāvana, lai gan citos apstākļos virsū neskatītos, jo standarti par augstu.

Dziesmā "Domas atkal krīt" ir milzīga problēma: vokāla meldiņš ir tāds, kādu nekad neesmu dzirdējis, un tas nav labi. Es gāju vieglāko ceļu, lai izdziedātu to, kas sakrājies uz sirds un tas mani noveda pie dziesmas, kuru man būtu kauns dzirdēt radio. Iespējams, ka mirklis tāds, jo vēl šodien ar lepnumu domāju, ka "jā, bļeģ, šis gabals ir nice", bet tajā brīdī es vairāk pievērsos tekstam un ģitāras meldiņam.

Laikam kārtējais ieraksta garuma rekords, bet, nu, ej dirst. Man nav īsti ar ko runāt šeit, tāpēc arī vajag atgādināt sev vispār jebkādu valodu, lai nenojūgtos.

Novērojums - man ir vairāk lasītāju, bet stipri mazāk komentāru, nekā agrāk. Vakar pārlasīju šī bloga pirmo pusi (kas ir slēpta no skatītājiem) jeb ierakstus, kas tapa līdz 2010. gada vasarai, un, jā, laikam mani sāka lasīt mazāk pazīstami cilvēki. Lūk, par to es lepojos.

Virsraksts melo, man vēl tik daudz jāpierod pie pārmaiņām, es nemāku laikam dzīvot bez citiem.