Lūdzu nepārmest bildes kvalitāti, jo telefons un slinkums apstrādāt telefona bildi, tiešām.
Šajā melnajā klucī, kas izskatās pēc kinoteātra (daļēji arī ir, galu galā), es tad nu tusēšu trīs gadus ar citiem 400 studentiem un, cerams, taisīšu smukas filmiņas.
Otrkārt, man atkal būs koris, kas man patīk! Un treškārt būs pasēdēšanballīte ar klasesbiedriem, jācer, ka nepiedzeršos, jācer, ka sanāks izrādīt visu savu šarmu, lai nav jāskatās vairs uz bildēm feisbukā no tiem mazajiem pasākumiem, kur mani klasesbiedri sapazinušies tusē un es tur neesmu. Kāpēc mani tik ļoti tas rausta, nav ne jausmas.
P.S. Lasītājai, kas mani pievērsa interneta dienasgrāmatas rakstīšanai, šodien paliek 20 gadu. Tikmēr manu ierakstu frekvence šobrīd ir piecas reizes lielāka par 36 manis lasīto blogu ierakstu frekvenci. Viens no pēdējiem ierakstiem cilvēkiem parasti ir "sen neesmu neko rakstījis". Tie blogi, kas tā ir beigušies, izskatās fucking skumīgi. Man ir paniskas bailes, ka manējais arī tā beigsies, visticamāk, ka absolūtas apokalipses gadījumā saglabāšu visus rakstus vienā failā un izdzēsīšu blogu pavisam. Bet līdz tam vēl, cerams, tālu.
Daudz laimes, Eļīža.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.