Everything is a copy of a copy of a copy

Bezmiegs pēc visnakteņa, tā man nav bijis. Nulle ideju mūzikā, tā gan man ir bijis. Trīs iespējas spēlēt, bet pēkšņi šodien atkal pārņēma tā apziņa, ka bez radoša prāta es apmēram labu gabalu sarakstīšu reizi gadā joprojām.

Man likās, ka būs vairāk, ko par to teikt, bet nav.

Klase man ir jauka, un tas ir jauki. Ja es neiemīlētos katrā pretimnācējā, būtu vēl labāk.

Es kaut kā esmu nelaimīgs, bet nevaru izdomāt, kāpēc. Varbūt tas, ka pagājšnedēļ palaidu garām nodarbības, varbūt tas, ka diezgan bezatbildīgi uzsaucu īru kafijas padsmit cilvēkiem un tā tālāk, varbūt tas, ka "jess, man ir iegansts paskatīties atpakaļ un pie reizes uzmest acis tai smukajai meičai" un uzreiz sekojošais "bļe, mārtiņ, nedomā huiņu", kas ir fucking katru klasi.

Nākamā problēma, man atkal apnika visa mūzika. Lai gan, pohuj, Gaujartu vēl dažas reizes varētu.