Man patiesībā nav laika rakstīt, jāiziet uz lekciju pēc deviņām minūtēm, haha.
Bet rīta atklāsme: man žēl, ja es kādā brīdī saprotu, ka jauka interneta dienasgrāmata vairs netiek atjaunota, ir oficiāli slēgta ar noslēdzošu ierakstu, vai vienkārši pazudusi no intertīkliem. Bet vēl vairāk žēl, tā pēkšņi žēl, ir tad, kad es priecājos mēnešiem par blogu, un tad pēkšņi pēdējie ieraksti paliek arvien nepanesamāki. Ar formu viss kārtībā (nu tā, apmēram), bet par saturu es varu tikai strīdēties un strīdēties un tad es būtu "tas čalis", kurš internetā cenšas pierādīt savu taisnību par subjektīvām emocijām, turklāt fucking personiskajā blogā.
Pie savas brokastu tējiņas es, taupot savu pacietību, nolēmu demonstratīvi atteikties no "drauga" un izņemt vienu no pēdējām blogu grāmatzīmēm ārā no sava pārlūka. Un tas ir bēdīgi, jo tagad visiem ir pārpublicētu bildīšu blogi un tviteri, bet ar tiem es nemāku sadzīvot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.