Es neko nedarīju un tad pēkšņi 7 no rīta

Pirms kādas nedēļas atradu šo video caur miljons.com. Slinkajiem skatītājiem piedāvāju īsu aprakstu: čalis krāso durvis ar meiču, sāk smieties un saka, ka krāsa laikam apdullina, meitene piekrīt, kamera attālinās un ir redzams alus pudeļu ducis. Joks diezgan skaidrs, vai ne? Pa televīziju tādus neskaidrus nevar īsti atļauties. 

Bet tajā nabaga miljons.com kāds acīgs komentētājs uzrakstīja apmēram: "Tur jau vairāk alus, nevis krāsa dod galvā :D :D :D :D :D"

Desmit tukšas rindas ir manas klusuma brīdis nogalinātajam jokam.

Paldies.

Un tad es iedomājos, cik apmierināts šis cilvēks bija, kad pabeidza rakstīt. Jo, kamēr citi smējās par to, kā tur tie divi krāsu osta, tieši viņš atklāja, kā uz to visu paskatīties no citas, uzjautrinošākas puses. Vispār, viņš varētu tusēt kopā ar VIPIS (skatīt attēlu).

Bet varbūt es to visu ņemu pārāk traki. Un problēma ir manī, ja uz ceturto komentāru pie šīs bildes es gribu valdzinoši skatīties acīs un skanīgā basā izdziedāt četru vārdu un trīs komatu jautājumu: "Eu, tu, bļeģ, nopietni?"

Varbūt mana dziļā sāpe ir saistīta ar to, ka šajā blogā ir precīzi 200 komentāru, bet neviens to nezina. Un 200. komentārs ir manis paša rakstīts. 

Cilvēki tramvajos izskatās nelaimīgi, bet es tikmēr tūlīt iešu gulēt jaukā gultiņā, kamēr blakusgultā dus ģitāras un melodions. Izklausās saldi, bet tas patiesībā tāpēc, ka izskatās pieklājīgāk, nekā turēt to visu uz zemes.