Man vajag kļūt slavenam, vai vismaz galīgam opim, lai man būtu iegansts rakstīt memuārus! Un tad es varēšu uzrakstīt bloga formātā visu, iekļaujot vārdus un uzvārdus, un visu to, ko visi darīja, un neviens lohs man to nevarētu pārmest!
Problēma ar šo plānu ir tāda, ka neatcerēšos neko daudz ārpus šiem ierakstiem, jo atmiņa ir sliktāka nekā* (nav spilgta salīdzinājuma). Tātad varētu izlabot esošo literatūru, kas būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Vai arī es varētu sākt tagad rakstīt paralēli memuārus, t.i., to, ko es noklusēju blogos, piemēram to, kurai meitenei es sarakstīju dziesmu, kuru nekad nevienam nenospēlēju, vai kuras man uzmācīgi rādās sapņos un tādējādi bojā manu dzīvi, jo viss tiek pārkārtots viņām par godu.
Un vai tas nebūtu tizli bez gala, ja kāds uzzinātu, ka es jau tagad rakstu memuārus ar cerību, ka kādam pēc piecdesmit gadiem tos vajadzēs?
Šodien bija kārtējā classy reize, kad, pateicoties korim, dabūju kūku un vīnu bez maksas, turklāt vēl paspēlēju ģitāru un padziedājām diplomātiem un shit. Uzminiet, ko es tagad gribu spēlēt.
Jā, tieši tā, mans prieks un acuraugs! Es gribu spēlēt zvaniņu ansamblī, jo tie bērni šodien tik nais to darīja. Varbūt garlaicīgāk par timpānistu, kuram atvēlētas četras taktis skaņdarbā. Un varbūt dziesmas, kurās tu drīksti nospēlēt vairāk par divām dažādām notīm, ir izņēmumi. Bet skan tik forši tie zvaniņi, āā!
Ar glāzi vīna nepietika, tāpēc turpinājām Must Puudel, kur es, par laimi, nemaksāju un saņēmu savas pelnītās glāzes ar brīvo Kubu. Es laikam iepriekšējo teikumu uzrakstīju tikai ar nodomu izmantot "brīvā Kuba", jo nekāda turpinājuma nebūs.
Skaistas fotogrāfijas, jo man patīk mans statīvs un mans skats.
*Bļeģ, tik skaists salīdzinājums ienāca prātā, bet nebūs pieklājīgi. Publisks blogs sūkā dirsu, par ko es domāju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.