Vispār

Nekādu epifāniju nebūs, jo nekas pārāk aizraujošs nav noticis. Bija vientuļo siržu vakars ar ēdienu un vīnu, par godu valentīndienai, un šodien bija vēl vientuļāku siržu vakars, ar ēdienu un ēdienu, jo es biju, necerēti, viens pats, līdz pat brīdim, kad varēju pastāvēt rindā Rimi starp citu cilvēku ķermeņiem. Un tad valdzinošais "Tere!" pārdevējai, lai viņa padomātu, ka šis jauneklis ir ar ziemeļnieka asinīm.

Vispār, man jau arī to sūda apelsīnu sulu vai zilo sieru nevajadzēja, bet no rīta biju izmazgājis matus, mēģinājums tika atcelts, un ko tad es kā pēdējais lohs viens pats skatīšos, cik skaists esmu.

Man ir smuka kaimiņiene ar sarkaniem matiem. Stāvu zemāk. Un tā arī tas paliks, jo mūsu lielākais kontakts bija tizla sasmaidīšanās, un tad es novēros milisekundi pēc tam, kad viņa sāka vērt vaļā muti, lai, iespējams, mani sveicinātu. Mūzika jau skanēja manās austiņās, tāpēc nevaru būt drošs. Grozīt galvu atpakaļ būtu miljons tizli, ja viņa mani tomēr nebūtu mani sveicinājusi.

Bļeģ, es laikam neredzētu izdevību pat ja tas būtu ķieģelis, kuru man iemestu sejā.