Par ceļotājiem un nepiepildāmām cerībām

Viens no skaistākajiem cilvēces raksturotājiem ir zinātne, kas vairāku tūkstošu gadu garumā ir uzdevusi jautājumus, sniegusi atbildes un, savā ziņā, radījusi jēgu mums pastāvēt. Tas, protams, mans abstraktais raksturojums, bet ko tur daudz. Visuma izpēte, tas ir, viss, kas atrodas tālāk par Zemi, ir mana pēdējā laika aktualitāte.

Daudzi sapņojuši kļūt par astronautiem, visiem patīk bildītes ar tālu galaktiku atveidojumiem, visa pasaule (es atradu 600 miljonus) aizturēja elpu, kad pāris čaļiem sanāca uzkāpt uz Mēness. Un tad vēl vesels žanrs par ceļojumiem kosmosā.

Bet es neloloju nekādas cerības, ka cilvēki kādreiz tiks tālāk par mūsu sistēmu. Un šeit ir tikai četras planētas, uz kurām nostāties, ja neskaita nabaga pundurplanētas un ledus gabalus un akmeņus, kas klejo tālu, tālu, tālu. Atmosfēras diezgan nejēdzīgas - aizlidot jau varētu, bet tad jādzīvo būrī visu mūžu, jo ārā ir auksts/karsts/neelpojams/saules staru neaizsargāts. Ik pa laikam atklāj kādu planētu, kas ir līdzīga Zemei un varbūt ir dzīvojama, bet tas viss - daudzu gaismas gadu attālumā. Jāatrod 1) tehnoloģija, kas ļauj sasniegt Visuma parametriem ievērojamu ātrumu, izmantojot mums pieejamos resursus, 2) veids, kā cilvēkus veiksmīgi iemidzināt uz daudziem gadiem, 3) kāds, kurš atdos iekrātos miljardus, lai finansētu misijas, kas nekad viņiem personīgi neatmaksātos (ja vien paši nelido, un tad ir prieciņš). Un kāda iespēja, ka mūsu suga līdz tā visa sasniegšanai vēl pastāvēs?

Neesmu daudz pētījis (un cik esmu - neesmu daudz sapratis) par visādiem tārpcaurumiem, teleportāciju un laika apceļošanām, tāpēc lielās ticības tam arī nav.

Vienīgais cerību stariņš - par spīti maniem pusizglītotajiem apsvērumiem, cilvēki, kas ir stipri gudrāki par mani, turpina mēģināt to visu darīt.

Bet man pietiktu ar ekskursiju pa mēnesi, paldies.