Tallina - Rīga autobusa ieraksts

23.06.2013.
0:00

Piedāvāju stāstu par pēdējām pāris dienām. Rakstu, protams, no autobusa bez interneta, bet mēģināšu kaut kā caur telefonu. Trīs daļas.

Es piektdienā

Vakardiena sākās šausmīgi - jāceļas astoņos! Vasarā! Nevaru sagaidīt dziesmu svētkus.

Iemesls tiem astoņiem patiesībā bija nodarbība desmitos. Poļu diriģents, kurš ne tikai strādāja ar mūsu kori, bet ir arī bezgala sakarīgs čalis, piekrita man palīdzēt ar dziedāšanu. Kad ierados akadēmijā, ar katru nākamo minūti man palika arvien bēdīgāk, jo mana balss ir galīgā čupā.

Atkāpšos nedaudz atpakaļ: pirms vairākiem mēnešiem mūsu kora vadītājs mani no basa pārmeta uz baritonu. "Nu bet nav citu, kas var nodziedāt!" Bet es jau arī nevarēju. Man šķiet, ka igaunis, kas palika dziedāt basu var labāk tās augšas paņemt par mani - un vai tas nozīmē, ka apakšas viņš arī ņem labāk par mani, un mani gribēja dabūt no turienes prom?

Nezinu. Bet sakodu zobus un ņēmu augšas. Grūti, bet pārsteidzošā kārtā kaut ko izspiedu. Sūdi sākās pēdējā nometnē, pēc kuras es pamanīju, ka ikdienas sarunas tembrs nokrities par vairākiem toņiem zemāk. Pēc visiem mēģinājumiem man sāpēja kakla muskuļi, jo augšas burtiski spiedu ar rīkli, nu nesanāca atvērt neko tur.

Un tad Karols man vakar aizrāda, ka, dziedot jebko, man viss kakls cilājas no saspringuma. Pēc stundas nodarbības man sanāca dažas notis izdziedāt tā, ka kakls ir brīvs. Dažas. Bļeģ, man ir katru dienu tagad jāiet cauri pašiem dziedāšanas pamatiem, lai es nepalieku dziedāt nespējīgs pāris gadu laikā.

Un tā ir skumjākā motivācija, ar kādu pēdējā laikā esmu saskāries.

Pēc tās dienas darba jāskrien ielīgot Jāņi uz otru Igaunijas galu ar Tartu latviešu biedrību. Kad ierodos, neliels sarūgtinājums, jo gandrīz nevienu neatpazīstu. Daži cilvēki iepazīti nometnēs un retajos koncertos. Pieci cilvēki no folkloras grupas, ar kuriem kopā nedaudz spēlēju vienā pasākumā. Un tad pārējie ~50, starp kuriem jāmin - igaunis vai latvietis? - pirms sarunas uzsākšanas. Un tad es tur staigāju vienītī apkārt un pīpēju un dzēru Valmiermuižu (ir tik veiksmīgi, ka tagad to met pakaļ visur Igaunijā).

Situācija uzlabojās - bija jauki nedaudz padziedāt, padejot, paklausīties, kā spēlē superīgā igauņu folkmūzikas grupa, pašam paspēlēt akordeonveidīgus štrumentus, nedaudz iepazīties ar dažiem un ar prieku parunāties ar pāris cilvēkiem, kas vēlāk atbrauca no Tallinas kora. Un tas ēdiens, ak, latviešu maize, skābeņu zupa, siers, gurķi, desa (ar gaļu!) un viss pārējais, ko esmu jau aizmirsis.

Stīgas un ģitāras stīgas

Nākamais prieciņš - ļoti veikli apsēdos pretī smukākajai balles meičai - igaunei no Tartu spēlmaņu grupas. Biju redzējis, kā viņa spēlē dūdas un stabuli, un tāpēc, protams, sekoja jautājums par citiem instrumentiem. Ģitāra, klavieres, aha, protams. Varbūt bija vēl kaut kas, bet nu nav svarīgi. Viņa pajautāja par mani, es palielījos ar savu kolekciju, bet tajā nesen iemācītajā pieticīgajā veidā ("Pārsvarā ģitāru, bet cenšos ielauzties citos instrumentos, haha"). Tad mūsu sarunu rupji pārtrauca citi cilvēki, bet es pat neuzzināju meičas vārdu. Un tad viņa pazuda. Negribot izskatīties izmisis, nemeklēju.

Pazudis bija arī viens čalis, kuram bija ģitāra. To gan meklēt atļāvos, un, cik nejauši patīkami, viņš ar ģitāru sēdēja pie ugunskura, un nedaudz tālāk vientuļi sēdēja skaistā meiča. Man atnākot, tika pasniegta ģitāra, par ko nebūtin nesūdzējos. Izmēģināju roku ar Kalniņu, neviens, krāni latvieši, nedzied līdzi. Labi, vieglāks variants, Tumša Nakte, bet atkal tā pašvaki. Nedaudz paspēlējos apkārt, pagriežos pret smuko meiču un piedāvāju viņai uzspēlēt. Pilnīgi nekautrīgi un bez ierunām, bet izstarojot pieticīgu prieka auru, viņa pieceļas un paņem ģitāru, lai nospēlētu ļoti smuku gabalu. Tā, protams, ir viņas dziesma. Un tad vēl viena.

Man, kā muļķim, bija jāpajautā, vai viņa raksta arī citiem instrumentiem dziesmas.

Izbrīnīts skatiens.

"Nu, jā. Es studēju kompozīciju."

Un tad man bija kauns.

Nospēlēju vienu savu gabalu pēc viņas lūguma. Visi mani gabali ir jāpārstrādā, ja gribu izvērst klausītāju loku ārpus "es pazīstu Mārtiņu, tāpēc teikšu, ka patīk" cilvēkiem, bet šī man pašam liekas veiksmīga.

Un tad nedaudz Radiogalvu, un nedaudz Feist, un nedaudz Evertu, un tas bija apmēram jauki.

Divas lietas, kas sarežģī iepriekšējās rindkopas - ģitāras īpašnieks arī spēlēja savas un citas dziesmas,******************************. Un man sāpēja galva jau pirms es viņus atradu. Cilvēki, kuriem ir bijusi tā laime mani satikt biežāk par desmit reizēm, visticamāk ir pieredzējuši, kā es sūdzos par galvassāpēm, un ka manas recepšu zāles ir dārgas. Kādu stundu jau biju pārstājis dzert, lai varētu puslīdz neriskanti iedzert sāpju slepkavas, bet, sučkas, nepalīdz.

Un tad čalis sāk spēlēt to sūda "Under the Bridge", un tāda asa sāpe ielaužas tajā trulajā un ierastajā smadzeņu diskomfortā. Kad smukā meiča sāk dziedāt līdzi, man paliek nedaudz melns gar acīm un es aizeju prom, lai neapgānītu saulgriežu ugunskuru ar savu vemšanu.

Tā nu pēc trīs pudelēm alus es (tiesa, nevēmis) aizgāju gulēt divos. Meiča, ar igauņu grupas biedriem, esot sagaidījuši ausmiņu četros un braukuši atpakaļ uz Tartu.

Es sestdienā.

Rīts. Es lēnām ēdu vairs ne tik iespaidīgos ēdiena pārpalikumus, un odi ēd vairs ne tik iespaidīgo mani. Dažu minūšu laikā tie monstru tūkstoši bija man sagādājuši pumpas uz abām rokām, kājām, kakla, sejas, muguras un vēdera. Lietas, kas nepalīdzēja - odu pretlīdzekļi, staigāšana, saulīte, cigarešu dūmi, lamāšanās. Mans vedējšoferis saka, ka ir joprojām miegains un ar promilēm, tāpēc iecerēto 11-12 vietā izbraucam pēc diviem. Sekoja ļoti saraustīts mājupceļš, daļa no tā ar mikriņu, mana mugursoma spiež un statīvs traucē. Savācu instrumentu no kafejnīcas, eju mājās, spogulī bail skatīties, braucu uz darbu, braucu atpakaļ, nokavēju iespēju braukt ar autobusu septiņos, un man knapi pietiek laiks tikt uz to, kas ir pusvienpadsmitos.

Bet, kad pa vidu visam tam beidzot atvēru feisbuku (viedtālrunis nomira jau piektdienas rītā), kāda meitene ir pievienojusi mani saviem draugiem.

Savā profila bildē viņa spēlē dūdas.

Beigas

***

Fonā skan The Strokes, un sāka skanēt "Heart in a Cage", un ļoti dīvaini skanēt. Uzgriezu skaļāk un sapratu, ka nekad neesmu klausījies tik klusi to dziesmu.