Svētki

1.

Trešajā jūlijā topošie koordinatori sapulcējās, lai pārrunātu koru uzvešanas plānu. Man iedalīja 16. kolonnu, un to es lepni vadīju kopā ar L1. Uzdevums vienkāršs: jauktie kori, sadalīti 28 daļās, tiek vienmērīgi uzvesti uz skatuves, pēc tam viņi pazūd, viendabīgie kori, sadalīti 8 daļās, tiek vienmērīgi uzvesti uz skatuves, viņi pazūd, jauktie kori tiek vienmērīgi uzvesti uz skatuves tā pat kā pirmo reizi, viendabīgie kori, sadalīti 28 daļās, nostājas priekšā jauktajiem koriem.

Pirmie mēģinājumi paiet diezgan skarbi, jo es vēl līdz galam neorientējos nekur, kori nenāk laicīgi, tie, kuri atnāk, nezina, kur tiem jābūt, par spīti izsūtītajai informācijai. Par spīti tam, sanāk bļaustīties daudz mazāk, nekā cerēts - izmantoju savu radiobalsi un pārdevēja spējas lai visu forši sarunātu.

Tikmēr, man blakus esošā L1 visu ņēma daudz tuvāk pie sirds, tā kā bļaustījās, tā kā dusmojās, tā kā cepās, un izgāza lielu daļu emociju manā virzienā. Kaut kas viņas izteiksmes veidā man sākumā lika domāt, ka ir vecāka par mani, līdz izspiegoju feisbukā, ka 96. gads. Maksimums 17 gadi. Biju izmetis jociņu mūsu 16. kolonnas sakarā (bet vai tu atnāksi, kad man vairs nebūs) jau iepriekš, un tika noliegts, ka ir 16 gadi, tāpēc gan jau ka ir tie paši 17. Jebkurā gadījumā, emocionalitāte tika norakstīta uz vecumu.

Un par spīti tam, L1 bija smuka kā bilde ar debeszilām acīm un daiļu tautastērpu. Lai gan līdz pašām beigām izturējās maķenīt auksti pret mani, pēc tam prasīja draudzenēm manu numuriņu un tagad mēs tiksimies "augustā noteikti". Varbūt arī ar citiem koordinatoriem, bet tas jau mazsvarīgi, neesmu jau nekāds brunču mednieks.

Turpinājumā: Dūmiņš, H1-2, Ugunsgrēks.