Slūžas

Atskaite

Pēdējo gadu biju pasācis nodarboties ar emociju noliešanu tikai pie smukas mūzikas.

Šodien ap septiņiem aizgāju gulēt, jo biju noguris no smēķēšanas, dzeršanas un morālās pašmocības. Pamodos vienpadsmitos, atradu sieru un maizi, un grāmatu, kuru man kāds bija uzdāvinājis sen - uz dzimšanas dienu janvārī? Ziemassvētkiem?

Un tā nu es nejauši atgriezos bērnībā, 300 lapaspuses izlasot vienā paņēmienā. Pēdējie divi atvērumi mani nogalināja. Atkal atmiņā vectēvs, kurš raudāja, kad nomira žurciņa, kuru viņš nekad nebija redzējis.

Es pārāk ļoti iedomājos, ka esmu līdzīgs galvenajam varonim, lai gan atšķirība ir milzīga - viņu cauri veda motivācija, bet es pat nezinu, kas ir manā gadījumā kaut kāds noteicošais faktors.

Visādi citādi, esmu dzīvs. Nometnē man nebija interneta, bija alkohols un saule un neko nevajadzēja darīt. Nekādu pārsteidzošu atziņu nebija.