Tikko nejauši ieklīdu viesistabā un samulsu. Caur stiklu redzu sarkanās krāsas sprādzienu debesīs (ja mani, dievs pasarg, kāds gribēs citēt pēc nāves: "Bez mākoņiem saullēkts nebūtu tik skaists."), bet istabā ieplūst arī urlu rejas. Vai viņi kļūtu par labākiem cilvēkiem, ja būtu paskatījušies uz augšu, garām viņu piedirsto pagalmu ekosistēmai, garām točkai un garām kokiem, kuri, iespiesti starp betonu un atkritumiem, ir nonīkuši un nomelnējuši?
Pa manas istabas logu joprojām var redzēt daļu lapotnes no koka, kas aug blakuspagalmā. Nekad neesmu bijis zem koka, tikai blakus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.